(Fragmentu publicējuma turpinājums.)
18. novembrī Rīgā latvieši proklamēja Latvijas valsti. Pie mums viena daļa pilsoņu, it īpaši inteliģence, to uzņēma ar lielu sajūsmu, daudzi palika pasīvi, bet muižas kalpi un pilsētas proletariāts - pat ar naidu. Pēc viņu ieskatiem, tā bija pelēko baronu sazvērestība pret strādnieku šķiru. Latvijas valsts nodibināšanu un proklamēšanu izveda dažu latviešu politisko nogrupējumu līderi, izņemot komunistus, ko toreiz sauca par lieliniekiem. Pamatnogrupējumi bija sociāldemokrāti un Zemnieku savienība. Šīs organizācijas savu darbību bija sākušas revolūcijas laikā Vidzemē un Rīgā, kad tās teritorija bija zem Krievijas. Kurzemē nekādu politisku nogrupējumu nebija, jo tā visu laiku atradās zem vācu okupācijas un vairākums iedzīvotāju bija aizbēguši. Latvija tika proklamēta kā demokrātiska republika, kur visa vara pieder visiem pilsoņiem [..].
Latvijas valsts sākums bija ārkārtīgi grūts, zeme bija izpostīta, cilvēki izklīduši pa visu Krieviju. Latviešu strēlnieki bija lielinieku iespaidā, un tie neatzina Latviju, bet piekrita lieliniekiem, ka Latvijai jābūt Krievijas sastāvdaļai ar strādnieku vai proletariāta diktatūru. Viņi nomainīja evakuēto vācu armiju un nodibināja lielinieku kārtību. Uz Latvijas pagaidu valdības aicinājumu pilsoņiem iestāties armijā un aizstāvēt tautas tiesības atsaucība bija ļoti vāja. Pirmās armijas vienības sastāvēja no brīvprātīgajiem: Virsnieku bataljona, Studentu bataljona un Cēsu skolnieku rotas, bez tam vēl bija pieteikušies brīvprātīgie no dažādām pilsoņu grupām. Šo rotu lielinieku aģitatori sadumpoja, un, lai dumpi apspiestu, pagaidu valdība bija spiesta lūgt Antantes floti atklāt pret tiem lielgabalu uguni. Pēc pirmajām zalvēm viņi padevās. Kas ar viņiem notika tālāk, nezinu. Drīz pēc tam Rīga krita lielinieku rokās, un viņi bez kādas pretestības sekoja Kurzemi atstājošajai vācu armijai.
Mūsu mājās dzīve ritēja kā parasti, mēs ar brāli pildījām visus saimniecības darbus un notikumiem sekojām līdzi no avīzēm un runām. Pašvaldības iestādes tika vēlētas uz brīviem pamatiem, tas ir, izsludināja sapulces, uz kurām tika uzaicināti visi pilngadīgie pilsoņi, sievietes un vīrieši, atklātā balsošanā ievēlēja visas amatā paredzētās personas, pie kam algu arī noteica sapulce. Sapulces bija trokšņainas un beidzās pat ar skandāliem.
1919. gada janvārī izkūlām linus, aizvedām kuļamo mašīnu uz Kabili, atpakaļceļā Kuldīgā redzējām pirmās boļševiku vienības. Tie bija latviešu jātnieki ar ļoti labiem zirgiem. Viņi izturējās rezervēti mierīgi, tāpat arī tauta, tas ir, vietējie Kuldīgas iedzīvotāji, kas bija samērā vienaldzīgi. Īsi pēc tam aizgāju uz Kuldīgu, lai uzzinātu, kas tur notiek. Tanī dienā Kuldīgā iegāja vesels eskadrons latviešu. Vecajā tirgus laukumā bija sapulcējušies daudz cilvēku, un ar viņiem sasveicinājās un draudzīgi sarunājās. Viesnīcā uz balkona bija uzstādīts ložmetējs. Tanī pašā dienā vakarā, nākot mājā no Kuldīgas, tos satiku pie Segļu kapiem.
Tā sākās lielinieku laiki Kuldīgā. Ilgi viņi nebija, kādas divas nedēļas. Tika noturētas dažas sapulces, kurās varēja piedalīties tikai strādnieki, dzirdēju, ka tur pieņemti lēmumi par mantas un lopu dalīšanu, bez tam notika apcietināšanas. Apcietināja personas, kuras uzskatīja par vācu piekritējiem. Tika pieņemti brīvprātīgie Sarkanajā armijā. Pieteicās ārkārtīgi daudz, dažās dienās ap 400 cilvēku, vairākums jauniešu. Arī Latvijas pagaidu valdība tika uzaicinājusi pieteikties brīvprātīgi armijā, bet tur bija pieteikušies ļoti maz, daži cilvēki. Tēvs bija uztraucies, jo klīda valodas, ka tikšot atņemti lopi un visi, kas okupācijas laikā sadarbojušies ar vāciešiem, tikšot arestēti un sodīti.
(Turpinājums 24. oktobra numurā)