Pagājušā gada beigās negaidīti saņēmu vairākus simtus latu no autortiesību aģentūras un nolēmu šo naudu ieguldīt kādā ilgtermiņa investīcijā, proti, pasūtot bērnistabai kārtīgu drēbju skapi. Bija apnikušas lamināta un skaidu plašu mēbeles, kas lūza un atgādināja zārkus. Vēlējos īstu koka skapi, kas paliktu pūrā bērniem un mazbērniem. Varēja jau meklēt kādā mēbeļu firmā, bet biju salasījusies, ka krīzes laikā jāsilda Latvijas uzņēmējdarbība, šinī gadījumā - amatnieki. Pat nepieļāvu domu, ka Latgales amatnieks mani varētu piekrāpt, tāpēc Jānim (sauksim viņu tā) uzticējos. Sitām viens otram saujā, ka mēbele būs. Man neradās ne mazākās aizdomas arī tad, kad Jānis kautrīgi palūdza avansu - simt latu.
Gāja nedēļas, mēneši, nauda kusa kā sviests uz karstas pannas, sāku baidīties, ka skapim nepietiks. Šad un tad sazvanījos ar Jāni, viņš sūdzējās par veselību. Kam negadās? Kad drēbju kaudzes uz grīdas kļuva jau pārāk kaitinošas, zvanīju amata vīram, taču viņa telefons klusēja un atsaucās tikai tad, kad ienāca prātā piezvanīt no meitas telefona. Visai nelaipnā, steidzīgā balsī Jānis paskaidroja, ka notikusi ķibele - darbnīcā atslēgta elektrība -, tāpēc pasūtījums netiks izpildīts. Un nauda? «Naudas nav. Kad varēšu, tad atdošu,» strupi atcirta Jānis un vairs uz maniem telefona zvaniem nereaģēja. Varēju vainot tikai pati sevi, jo rakstisku pierādījumu man nebija.
Mēbeļu firma pasūtījumu izpildīja ātri un laikā. Arī tā prasīja pirmo iemaksu, tikai šoreiz es palūdzu, lai izraksta čeku. Protams, skapis ir no lamināta, taču firma bija tik pretimnākoša, ka ļāva summu nomaksāt pa daļām. Vēl palikuši nesamaksāti tieši simt lati, tā pati summa, kuru man nozaga Jānis. Nē, to es viņam atdevu pati, bet viņš nozaga man ko citu - uzticēšanos cilvēkam uz vārda. Un kas gan tas vairs par Latgales amatnieku, kurš netur savu doto vārdu?