Jaunībā Ināra dzīvoja Jūrmalā privātmājā. Arī toreiz, tāpat kā tagad, viņas īpašumu žogs neieskāva. Tuvojās Lieldienas, un svētku maltītei paredzētie produkti, protams, arī olas, tika salikti virtuvē uz galda. Visi rosījušies tālākajā istabā līdz brīdim, kad sadzirdēja durvju čīkstēšanu. Nelūgtais viesis, kas aizejot čīkstināja durvis, līdzi bija paķēris krāsošanai paredzētās olas, eļļu un citus produktus, kas atradušies uz galda. Olas saimniece vairāk nav gājusi pirkt, jo nebijis vairāk naudas.Tās Lieldienas nācās pavadīt bez olu kaujām. Citā reizē tajā pašā mājā no virtuves pazudis apģērbs. Problēmas atrisināja žoga ierīkošana un suņa iegāde. Rollim varēja uzticēties - suns rējis tikai tad, kad parādījies kāds svešinieks, nevis, lai pievērstu sev uzmanību.
Draudzene stāsta, ka vēl joprojām laukos ir sētas, kur durvis bieži vien neslēdz ciet. Viņas omīte dzīvo ciematiņā pie Liepājas mājā ar astoņiem dzīvokļiem. Pirmajā stāvā četri, un otrajā arī četri. Durvis omīte nav slēgusi ciet līdz nesenam gadījumam.
Viendien vecā sieva zupai vārījusi gaļu, aizgājusi uz šķūnīti pēc malkas. Kad atgriezusies, gribējusi nosmelt putas, bet, paceļot katlam vāku, gaļas tajā vairs nav bijis. Domāja, ka nav ielikusi, bet gaļu neesot atradusi ne ledusskapī, ne arī citur istabā. Kaimiņiem ilgu laiku nav teikusi, lai nedomā, ka uz vecumdienām prātiņš sagriezies. Pēc pāris dienām kāds cits mājas iemītnieks sācis runāt, ka cīsiņi no ledusskapja pazuduši. Izrādījās, vainīgs kaimiņš, kurš dzīvojis augšstāvā. Viņš sēž pie loga un vaktē, kad saimnieks iziet no dzīvokļa, tad tik pa kāpnēm lejā, svešā dzīvoklī iekšā un ievāc vakariņu tiesu. Kopš tās reizes omīte durvis pieslēdz un atslēgu, kuru laukos bieži vien atstāj zem paklājiņa, iesien priekšautā.
Negausīgo kaimiņu reiz pieķēra pie rokas, un vakariņas viņam dārgi maksāja - vairākas dienas zem acīm ziedēja vizbuļi.