Protams, vēlāk uzzināju, ka 1910. gadā tolaik populārā jūgendstilā celtajā īres nama (arhitekti Voldemārs Frīzendorfs, Oto Lanckis) pagalmā jau 1913. gadā sāka darboties kinoteātris ar šo pašu Atēnu dievietes Pallādas vārdu nosaukumā. Nams mainījās līdzi modei, smalkos augu motīvus fasādes ciļņu apdarē 1925. gadā nomainīja arhitekta Pāvila Dreimaņa sacerētie Art Deco ekspresīvie ornamenti.
Otrā pasaules kara laikā kinoteātris izdega, to atjaunoja tikai 1957. gadā, kad jaunie padomju arhitektūras entuziasti Modris Ģelzis un Arturs Reinfelds piešķīra telpai modernu - «kā Rietumos» - izskatu un stilu - ar efektīgo balkonu, koka līstīšu sienām, koši zilajiem ādas aizstājēja dermatīna krēsliem. Pēc kārtējās ugunsnelaimes 1965. gadā interjeros ienāca daudz drošākais alumīnijs, noformēts plastisku izliektu kvadrātiņu un riņķu/šķīvīšu formā, kurš turklāt izrādījās teicams akustisku slāpējošs materiāls (lai netraucētu mājā dzīvojošajiem).
Tomēr galvenais jau te bija filmas, kuras varēja skatīties uz milzīgā platformāta ekrāna - nu, man tolaik likās, ka baltais taisnstūris bija gigantisks - vismaz četrstāvu mājas augumā. Skaņa bija apdullinoša un perfekta. Katras skatītāju rindas galā bija skolēnu/studentu vietas - tādas atklapītes, neērti koka beņķīši par «budžeta cenu», ja nemaldos, zilganā biļetīte rīta seansos bija superlēta - nieka 10 kapeiku. Gardais piena saldējuma kokteilis slavenajā Palladium bufetē bija trīsreiz dārgāks! Kafejnīcā, uz kuru šiki skaitījās doties pat no ielas, varēja dabūt deficītās lašmaizes un īpašo kārumu - sviestmaizi ar servelādes desu. Palladium kafetērija un Dieva auss (Planetārija kafejnīca) bija Rīgas «intelektuālās elites» randiņu vieta.
Tomēr nekādu ēdamo kinoseansa laikā zālē ienest nevarēja, tas atšķīra to laiku kino no tagadējiem pēc pretīga popkorna smirdošajiem kino multipleksiem. Un vispār - kā var atļauties brīnišķīgo platformāta kino meistardarbu filmu Makenas zelts vai Mūzikas skaņas izrāžu laikā kaut ko gremot kā govs!?
Pēdējā filma, ko tur skatījos, bija Ņikitas Mihalkova Sibīrijas bārddziņa Latvijas pirmizrāde 1998. gadā, pēc kuras režisors man, joprojām pajaunam kinokritiķim, uzdāvināja filmas reklāmas vīriešu smaržu flakonus - ražotus Francijā - un burvīgu Hermes zīda šalli. Palladium atmiņā paliek ar «skaistās dzīves» pazaudēto aromātu. Drīz pēc tam kinoteātri slēdza.