Kad pajautāju, par ko maratonu skrienošie būtu gatavi noskriet un mirt kā grieķis ziņnesis Feidipīds 490. gadā p.m.ē., visi atbildēja, ka būtu gatavi noskriet un pateikt leģendāros vārdus: «Priecājieties, rīdzinieki (atēnieši), mēs uzvarējām!» un mirtu par Latviju, par dzimtenes uzvaru. Katrs skrien, lai šajā skrējienā ieraudzītu savu patību, apzinātos spēju pārvaldīt ķermeni un atskārstu mūžības mirkļa burvību.
Mazāk skrien sievietes - daudzas no bijušajām skrējējām atzina: «Harmoniju rod jogā, meditācijā un ieklausoties ķermenī, vingrojot pilates, peldot, bet vairs tā nenomokot ķermenīti.» Dažām piedzimuši bērniņi, un viņas skries citreiz.
Kopš 1921. gada maratona oficiālais garums ir 42,195 km.