Ak! Neticiet viņai, neticiet! Jānis domās lūdzās, uzlūkodams savus vecākus. Bet ome uzvaroši turpināja.
«Savā garajā pedagoga mūžā es esmu redzējusi tik daudz bērnu - kad tie stāsta nepatiesību, noklusē, izvairās, ka man pietika uzmest vienu skatu, lai saprastu, tā lieta nav tīra. Tāpēc es neuzkrītoši sekoju un vēroju, un ilgi nebija jāgaida. Viņi bija tik nevērīgi, runāja tik skaļi, ka nebija pat īpaši jāklausās, lai visu dzirdētu. Izrādās, viņi tiešām māžojas ar dīvainām lietām un Mežvidos ir pat vesela istaba ar dīvainām grāmatām, bet Jānis noteikti mums var visu izstāstīt daudz labāk!» Viņa paskatījās uz mazdēlu.
Jānis padomāja - ja jau viņi tagad tāpat visu zina, tad labāk ņemt un izstāstīt, varbūt sapratīs, varbūt viņš tā varēs visu vērst par labu. Un aizgūtnēm, mirdzošām acīm viņš sāka stāstīt par Zemzemi. Viņš aizskrēja un atnesa savu zugū. «Virszemē tas man lāgā neklausa,» ar aizrautību balsī Jānis stāstīja, «bet Zemzemē...» - taču, pamanījis omes skatienu, zēns apjucis apklusa.
«Nu jūs redzat paši,» ome uzrunāja vecākus. Tētis klusēja.
«Ko mēs tagad lai darām?» izmisusi ierunājās mamma un padevīgi lūkojās omē.
Viņi izturas tā, it kā es būtu slims, Jānis domāja, ar kādu lipīgu un nāvējošu slimību, kas apdraud ne tikai mani, bet arī viņus.
«Te ir tikai viens risinājums - izolēt,» ome bija kategoriska. Jau pie pirmajiem omes vārdiem Jānim iekšā kaut kas sastinga, apdzisa. Kā caur biezu miglu Jānis redzēja omes seju un dzirdēja vārdus: «Sliktu draugu ietekme. Viņiem ir jāaizliedz draudzēties. Steidzīgi jāmaina vide. Aizliegumam jābūt kategoriskam. Tas ietekmē bērna psihi.» Direktrise nolasīja kārtējo lekciju, pēdējo savas runas daļu veltot māņticības kaitīgumam: «Šitādu tumsonību divdesmit pirmajā gadsimtā!»
«Kurš tam vēl mūsdienās tic?» tētis viņai piebalsoja. Mamma viņiem dedzīgi piekrita, drudžaini domādama, kur lai iegrūž kvarcu, ko viņai pirms pāris dienām bija uzdāvinājusi kāda laba draudzene, apgalvojot, ka tas neitralizēs vīramātes, omes, radīto kaitīgo enerģiju un viņas, tas ir, mammas, dzīve kļūs vieglāka. Pašlaik mamma bija pārliecināta - kļūs vieglāka, ja viņa vienkārši piekritīs vīram un omei, lai ko arī viņi izlemtu.
Otrā rītā ome mēģināja atjaunot ar mazdēlu viņu kādreizējās labās attiecības, taču Jānis nebija gatavs ne dialogiem, ne kompromisiem. Viņš visu rītu bija mēģinājis izsaukt savu zugū, bet Zemzemes pasaule pret visiem viņa mēģinājumiem sazināties izturējās noraidoši. Dvīņi pat neatbildēja uz mobilā telefona zvaniem. Izraidīts, lieks, atstumts - tā Jānis šorīt jutās. Zēns bija zaudējis savus pirmos īstos draugus. Arī tikko iepazīto pasauli, Zemzemi un Mežvidiem - vienīgo vietu, kur viņš bija juties saprasts, kur netika izraidīts, kur jutās kā mājās. Viņš pat nedzirdēja, ko ome savā izlīdzinātajā un mierīgajā balsī viņam saka. Zēnu viss kaitināja, pilnīgi viss. Viņš kliedza. Pirmo reizi mūžā viņš uz omi kliedza: «Tu man riebies! Es tevi ienīstu!» un aizcirta durvis, ieslēgdamies savā istabā, tā novilkdams nepārkāpjamu robežu starp savu un pieaugušo pasauli, bet ome mēģināja to pārkāpt. Viņa klaudzināja pie durvīm.
Turpinājums 20. decembra numurā