Kurš ir saimnieks Ataugās
Dārzā valda rīta klusums. Vārtu apakša nopīta ar klūgām, lai kucēns neizsprūk uz ielas. Pēkšņi no puķēm izlec trejkrāsu kaķenīte un lustīgi aizjoņo mums garām. Kaķis šajā dārzā? Te taču neviens mincis nekad nav dzīvojis! No mājas iznāk Mārtiņš un smej - neesot man stāstījis par Rūbiju, lai būtu pārsteigums. Divus mēnešus veco kaķenīti viņam uzdāvinājusi dārzniece Maruta. Vārds Rūbija dots tāpēc, ka Mārtiņam Anglijā bijusi draudzene Gundega, iesaukta par Rūbiju. Šī kaķu meitene esot brīnišķīga. Jautra un arī valdonīga. Jau nākamajā dienā pēc ierašanās trīs gadus vecajai labradormeitenei Nellijai paziņojusi, ka šajā dārzā turpmāk saimniece būs viņa. Nellija neiebilda. Dārzs ir gana plašs, vietas pietiks abām.
Liels bija Rūbijas pārsteigums, kad pirms pāris dienām mājā ieradās vēl kāds spocīgs radījums. Ož pēc suņa, bet izskatās pēc maza mērkaķīša. Taču Rūbija nepazīst baiļu. No visām pusēm aplūkojusi nepazīstamo, viņa secināja, ka tas radījums nav kaitīgs, ir sieviešu dzimuma, viņam svešzemju smaka klāt un latviešu valodu šis nepagalam nesaprot. Ja paliksi Ataugās, būs jāmācās - Rūbija stingri pieteica radījumam ar skaistajām brūnajām acīm un smieklīgo purniņu, ko saimnieks sauc dīvainā vārdā - par Koko.
Itāliete aklimatizējas
Saulainā rītā vērojam mājdzīvnieku sarīkoto ņigu ņegu zāliena vidū. Mārtiņa seja dzirkst smaidā un lepnumā - ar četrkājainajiem viņam esot paveicies. Kad nomira Pablo, Māriņa brālis Jānis, kurš tagad dzīvo Itālijā, apsolīja gādāt vietā jaunu suni. Protams, itāļu spinoni. Jānim pašam ir divi šīs šķirnes suņi, gudri un mīlīgi kompanjoni, kurus grūti nokaitināt. Jānis ģimenes pastarītim Mārtiņam ir autoritāte suņu jautājumos. Tieši Jānis pirms gandrīz vienpadsmit gadiem atveda Mārtiņam Pablo. Arī Koko nopirkta audzētavā Itālijā. Jānis stāsta, ka tagad ar suni pa Eiropu esot viegli ceļot, nepieciešama tikai dzīvnieka pase. Suni var vest salonā, ja viņa svars kopā ar būri nepārsniedzot astoņus kilogramus, taču Koko neviens nav svēris, neviens arī nav prasījis uzrādīt pasi. Koko lidojusi biznesa klasē. Ceļa biedri bijuši ļoti labvēlīgi, bet stjuarte salonā nemitīgi apvaicājusies, vai mazajai pasažierei nav kāda vēlēšanās. Nebija, jo Koko visu ceļu gulējusi bērna miegā.
Latvijā itāliete aklimatizējās dažu stundu laikā. Viņa ātri apguva dārzu un māju un tagad caurām dienām ļepato iekšā ārā. Nelliju viņa uzskata par lielo mammu, bet Rūbiju - par stingro skolotāju. Mārtiņš ir Koko vislabākais draugs, kas piever acis uz samīto puķi vai nejauši celiņa vidū parādījušos kaku. Vārdu sunītei deva Jānis. Viņš pamato: «Pasaulē pazīstams latviešu klauns Koko, un vēl jau ir leģendārā Koko Šanele.» Arī Koko ēdienkarti sastādījis Jānis, un Mārtiņš ieteikumus stingri ievēro. Tā veidota pēc principa - neko no pakām, neko no konservu kārbām. Veselīga dzīvesveida propagandētājam Mārtiņam tas ir pa prātam, tāpēc Koko ar baudu sukā iekšā maltu liellopa gaļu, nieres, sirdi, aknas, ūdenī briedinātas auzu pārslas. Pavārmeistars mazules bļodiņā liek arī rīvētus svaigus kāļus un burkānus. Pat Rūbija brīnās - tas spocīgais radījums sāk veidoties par smuku suni.
Pablo mūžīgā piemiņā
Mārtiņš aizved mani klusā dārza stūrī. Zem ziedošiem krūmiem šeit guļ Mārtiņa mammītes mīļais Tibetas terjeriņš Tobijs, kurš šajā saulē nodzīvoja 18 gadus, un turpat blakus dus Pablo. Deg piemiņas svecīte. Mārtiņš domā, ka Pablo nodzīvoja skaistu un piepildītu mūžu: «Mums kopā bija labi. Palikusi bez drauga, Nellija ļoti skuma, tāpēc es pieņēmu lēmumu ņemt jaunu sunīti. Dzīvnieks vienmēr ienes mājās gaišumu, labestību, jautrību. Itāļu spinone ir senākā un iecienītākā suņu šķirne Itālijā. Paši itāļi smejoties, ka Otrā pasaules kara laikā pēddzinis spinone vācu zaldātus saodis pēc viņu viksētajiem zābakiem, un tad atkarībā no apstākļiem partizāni vai nu mukuši, vai brukuši fašistiem virsū.»
Mārtiņš ir labā sportiskā formā, un arī par to viņš pateicīgs Pablo un Nellijai. Visi trīs jebkuros laika apstākļos katru rītu skrējuši pa mežu. Tagad Pablo vietā ceļa biedros būs Koko. Pirms tam gan mazulei būs jādodas uz skolu, jo paklausība, Mārtiņprāt, ir galvenā prasība jebkuram sunim.