Slimnīcas gaiteņos dzirdēts, ka viņa ir ļoti laba speciāliste un kolēģe, varot likties mazliet «ellīga», bet sirds esot ļoti laba. A. Kužuma Bērnu slimnīcā intensīvās terapijas darbā ir kopš 1970. gada 1. augusta, toreiz nākamajā dienā viņai palika 18 gadu. Kopš tā laika strādā gandrīz bez apstājas. Pat slimības lapas neņemot, tikai divreiz - dekrēta lapu, kad viņa kļuva par mammu savām meitām. «Nu tā jau nav, ka esmu pilnīgi no dzelzs uzbūvēta,» A. Kužuma pasmaida. Esot jau bijušas kādreiz gan iesnas, gan temperatūra, bet pati tikusi galā. Kopš 1993. gada viņa ir nodaļas virsmāsa. Tā pati māsa jau vien esmu, viņa nosaka. Vai A. Kužuma kļūs par sirdsmāsiņu akcijā Meklējam sirdsmāsiņu, rādīs pacientu un viņu tuvinieku vērtējums. Pati viņa saka - «ko es, labāk lai manām nodaļas meitenēm tiek». Akciju rīko Rietumu bankas labdarības fonds ar Pētera Avena labdarības fonda Paaudze un laikraksta Diena atbalstu.
Sapnis par stjuarti
Kļūt par medmāsu neesot bijis A. Kužumas bērnības sapnis. Par stjuarti - tas gan. Ne tāpēc, ka vilinātu lidošana, bet vēlējusies citas zemes redzēt, patikusi ģeogrāfija. Kad beigusi astoņgadīgo skolu, profesijas izvēli jau pārdomājusi - sapratusi, daudz valodu būs jāzina, jābeidz vidusskola. Tolaik viņas māsa beigusi māsu skolu un strādājusi Bērnu slimnīcā, un Alite «piemērījusi» māsas izvēli. «Cik nu es tolaik no tā darba sapratu. Bet mani pievilināja šī medicīnas, zāļu smarža. Māsa nāca mājās, mazgāja baltos halātiņus, domāju - kāpēc es nevarētu tā,» saka A. Kužuma. Bija gan nolēmusi rīkoties gudrāk - vispirms izmācīsies par māsu, tad redzēs, kā veiksies, un pēc tam mācīsies par bērnu ārsti.
Bez lielas piepūles māsu skolu pabeigusi, sākusi strādāt Bērnu slimnīcas intensīvās terapijas specializācijā. Tolaik gan darbavieta saucās pēcoperācijas palāta. «Sākumā nobijos. Uz tādu pēcoperācijas palātu praksē neviens mūs neveda, jo tā atradās pie operāciju bloka, sterila vide,» viņa atminas. 1973. gadā A. Kužuma stājās Medicīnas institūtā. Eksāmenu ķīmijā nolikusi uz 4, bioloģijā uz 5, taču fizikā dabūja «sliktu atzīmi», viņa pasmaida. «Vakarā uzzināju atzīmi, nākamajā dienā aizgāju izņemt dokumentus. Nostājos uz sliekšņa - dusmas uz sevi, protams, uz institūtu,» viņa saka. Vēlāk domājusi - vajadzēja mēģināt vēlreiz.
Māsas neraud
Drīz A. Kužuma kļuva par mammu. Vai tas ko mainīja saskarsmē ar pacientiem? A. Kužuma atbild apstiprinoši. Raisījušās tādas kā mātišķas jūtas arī pret pacientiem. «Kad tu atnāc tāds zaļš, astoņpadsmit gadu vecs, tad strādā, emocijas nemaz neizrādot. Visi liekas vienādi,» viņa saka. Vieglāka kļuvusi saskarsme ar bērniem, taču smagāks - nāves gadījums nodaļā. Taču māsas neraudot.
Darbā ar bērniem A. Kužumai ir savi paņēmieni. Dažiem varot tuvoties ar humoru, citi uz humoru atbildēs, skatoties caur pieri. «Arī ja negrib kontaktēties, ir jāatrod pieeja,» saka Alite. Piemēram, varot pajautāt: «Vai tev tagad sāp?» Neatbild. «Laikam tev ir garlaicīgi,» viņa turpinot runāties. Un piedāvā - varbūt gribi mūziku paklausīties? Seko pirmā atbilde - nē, mūziku ne. Bet varbūt filmiņu paskatīties?
Bet, šķiet, A. Kužumas īstais izaicinājums ir «nepaklausīgie» bērni. Viņa atceras kādu pasenu pacientu, 14 gadu vecu pusaudzi, ar kuru «vajadzēja ieturēt pauzi». Viņu atveda komā ar ļoti smagu galvas traumu. Puisis bija piesējis mopēdu aiz vecas automašīnas, lai velk, un «avarēja» - ietriecās tajā. Pēc divām nedēļām komā sācis mosties, ļoti uzbudināts, pat agresīvs. Viņa rokas, kājas bija fiksētas, viņš centies spert māsām. A. Kužuma piegājusi pie viņa. Pusaudzis teicis: ei, ti, dai papitj (ei, tu, iedod padzerties - krievu val.). Viņa jautājusi, ko viņš vēlas. Viņš sacījis - ti gluhaja, dai pitj (kurla esi, dod dzert). Virsmāsa jautājusi vēlreiz to pašu. Puisis aicinājis nemuļķoties, bet drīz tomēr sapratis un palūdzis atnest ūdeni. Viņa laipni atnesusi. Ūdens viņam ļoti garšojis, tikai kaut kas ar muti neesot labi. Lūdzis spoguli. A. Kužuma pastāstījusi, ka viņam visi priekšējie zobi izsisti, un mierinājusi - ieliks jaunus. Kad puisi izrakstīja, atnācis atvadīties. Nezinot viņas vārdu, kolēģēm lūdzis pasaukt māsiņu, kura viņam iemācījusi pieklājību.
Kā rentgens
A. Kužuma pārliecinājusies, ka bērni komā dzird, tāpēc viņa vecākiem sakot - runājiet ar bērnu. Slimnīcā komā gulējusi kāda meitene. Kad atlabusi, nākusi pateikties māsām. «Atpazina mūs nevis pēc izskata, bet pēc balss, teica, dzirdējusi mūs runājam,» atminas A. Kužuma.
Intensīvās terapijas nodaļas māsas par A. Kužumu teic labākos vārdus. Viņas vadībā nodaļā esot ieviestas daudzas nebijušas - inovatīvās - aprūpes idejas, arī moderno tehnoloģiju pielietošana.
A. Kužuma nosmej - kad kļuvusi par virsmāsu, māsas teikušas - «tu tagad kā tāds rentgens pa nodaļu staigā, redzi, ka esmu paņēmusi šo pudeli, tā trūkst, tas nav pareizi nolikts». Taču nodaļā visi saprototies labi - «no rīta ejam vizītē visi kopā, nakts māsas, dienas māsas, visi kopā. Visi uzdod jautājumus, visi klausāmies, visi izsakām priekšlikumus». Viņa saka - galvenais problēmu atrisināt uzreiz, nevis neizrunāt, tad visiem esot vieglāk.