Vēlajā stundā «korķu» vairs nebija. Centra klusajā daļā, līkumojot starp bentlijiem, maibahiem un poršu džipiem, piestājām pie arkas, kas veda dziļāk pagalmos. Tas bija kaut kur starp Lielo teātri un mūsu VDK mātesuzņēmumu Lubjankas ielā. No bankomāta izvilku pēdējos tūkstoš rubļus, lai, drošs paliek drošs, nepaliktu kaunā, un devāmies iekšā pagalmos. Parasta Maskavas pagalmu ainava ar dažām automašīnām, kondicionieru kārbām gar sienām, pa kādam atkritumu konteineram. «Te vēl nesen,» teica Saša, «bija augstākās klases bordelis, pie durvīm no pagalma puses varēja iepazīt visu jaunāko no pasaules autobūves elitārā gala, ne sliktāk kā Ženēvas autosalonā...» Piegriezušies ap stūri, nākamajā pagalmā apstājāmies pie metāla durvīm, ko rotāja divi XIX gs. stilā ieturēti reklāmas vairogi ar uzrakstu _Māsas Grimm_. Atvēruši neaizslēgtās durvis un bez _feiskontroles_ iegājām... pasakā.
Kādreizējā trīsistabu īres dzīvoklī bija iekārtots mājīgs krodziņš. Galdus klāja lielas ietinamā papīra lapas un graņonka ar krāsainiem zīmuļiem. Bērnu nebija. Bija jau vēls. Ķēķī bija virtuve, viesistabā viesi, darbistabā kāds kaut ko meklēja tīmeklī, bet guļamistabas dziļumā pie maza galdiņa darba papīrus pārskatīja saimniece. Stalts un laipns viesmīlis Sergejs bez maskaviskas arogances piedāvāja apsēsties. Ēdienkarte bija tikai uz pāris lapām. Ieraudzīju kaut ko neticamu - ceptas karūsiņas krējumā! Viens ko krievu virtuves lepnumiem, kas nepelnīti aizmirsts un aizstāts ar doradu vai suši. Bikli pasūtījām tās karūsiņas, jo atcerējos, ka kabatā vien tūkstoš rubļu, un kausiņu mājas kvasa. Viesmīlis atvainojās, ka visiem nepietikšot, jo šorīt Piemaskavas dīķī neesot izdevies vairāk saķert. Tad nu atraisījās mūsu drauga krieviskā viesmīlība, un uz galda parādījās ceptas bietītes ar cepinātu kazas sieru un svaigu mazdārziņa rukolu, mazas rupjmaizītes ar faršmaku (ebreju ēdiens - kapāta siļķīte ar sīpoliem un vēl kaut ko...), līdakas ikru kanapē, lielisks lobio ar svaigi plucinātu kindzu, ka nosmaržoja visa istaba. Mūsu draugs lika galdā karafīti ar Matusalem rumu. Šķīvji ceļoja no viena pie otra, un no visa varēja pagaršot. Tikko kāds šķīvis bija tukšs, pie auss atskanēja viesmīļa Sergeja samtainais bass ar jautājumu: «Ko vēl pilnai laimei varētu atnest?» Ar tik smalkjūtīgu eleganci un atturību! Šķiet, ka viņš pa dienu studē kultūras vēsturi un viņa vecvecāki varētu būt kalpojuši jau pie Šeremetjeva. Tad pie mūsu galda pienāca arī saimniece un painteresējās, kā iet pie sirds. Patiešām pie sirds, ne tikai vēderā! Un atvainojās, ka nevar ilgāk uzkavēties, jo jābrauc uz Šeremetjevu, kur pēc stundas nolaižas Kazahstānas lidmašīna ar svaigu zirga gaļas desu tieši viņai.
Kad bijām visu noēduši, palūdzām rēķinu. Tālāk varētu arī nerakstīt, jo tāpat neticēsiet... Godam tikām ne vien cauri, bet arī mājās ar kādu moskviča fantomu. Te nu arī pasaka ir galā. Otrreiz es to vietu laikam neatrastu. Viens pats noteikti ne.