Sirreālā ikdienība
Visi mani prezidenti stāsta par mūsu politisko vēsturi - trim līdzšinējiem atjaunotās Latvijas valsts galvām. Jauns dramaturgs Jānis Balodis iestudējumam radījis tekstu, kas piegriezts pēc «auguma» - saspēlē ar konkrēto sociāli politisko situāciju, aktieriem, teātri. Arī režisors un aktieri ir jauni cilvēki, un tas licis kuluāros runāt, ka šis ir jaunas paaudzes drosmīgs skatījums. Domāju tomēr, ka jautājums nav par paaudzēm. Arī par drosmi ne. Par skatīšanos gan. Un ne tikai. Par redzēšanu. Izrāde sākas kā paneļdiskusija, kurā tiekas iestudēšanas brīdī pretrunīgāk vērtētās prezidentes Vairas Vīķes-Freibergas kaislīga aizstāve un tikpat fanātisks kritiķis. (Aizvadītā mēneša laikā situācija mainījusies. Arī šādā aspektā izrāde veicina domāšanu, jo atgādina to, ko sabiedrība cītīgi piemirst, proti, ka Valdis Zatlers četrus gadus vērtēts ļoti kritiski.) Saruna pāraug ideoloģizētās lekcijās, kas savukārt - neargumentētā kliegšanā ar vienu mērķi - fiziski pārbļaut oponentu. Kā jau publiskā telpā Latvijā ierasts. Vēlāk izrādes trīs aktieri - Madara Botmane, Ivars Kļavinskis, Toms Liepājnieks - iemiesojas un izspēlē mazas ainiņas no prezidentu reālās un iedomātās dzīves. Gluži filozofiskā ziņā Prezidenti ir sirreālistisks darbs. Dzīve, sapnis, murgs netiek nodalīti cits no cita - pārejas, kādā aktieri maina vienu faktūru pret nākamo, ir faktiski nejūtamas. Tas ir izrādes trumpis - ļaujies faktiem, loģikai un sākumā pat nejūti, kā mainās emocionālais fons. No lietišķi analītiska uz sardonisku smīnu, precīzi reproducējot klišejas, kas neatšķetināmi savijušās ar prezidentu publiskajiem tēliem. Tad - uz cinisku smaidu, radot versiju par to, kā katrs no varoņiem šodien vadītu valsti. Vai beigu akordā - mūsu domas dižgaru kopējā mēģinājumā radīt vīziju nākotnes Latvijai. (Piedāvājumi žilbina - V. Zatlera Latvija - Eiropas hospitālis, Gunta Ulmaņa lietusmākoņu eksports, ko tomēr pārtrumpo VVF piedāvājums atrast Lāčplēša kapu un no viņa mirstīgo atlieku ģenētiskā materiāla klonēt latviešu tautu.) Paradoksāli - absurdam cauri laužas apziņa, ka patiesībā Prezidenti ir ultrareālistiska izrāde, kas tvērusi publiskajā telpā klīstošās domas (un tām līdzīgas) pašas dzīves formās. Taisnība sirreālistiem, kas uzskatīja, ka dzīve ir visefektīgākais mākslas darbs.
Maza laika lielā drosme
Aktieri spēlē ne tikai tehniski nevainojami, bet ar iedvesmu. Mazā Dirty Deal telpa mudina uz intīmu sarunu, un kontakts starp skatītājiem un skatuves telpu izveidojas nospriegots. Izrāde ir ļoti asprātīga, kaut, manuprāt, pirmā daļa drīzāk vedina raudāt, ne smieties. Jo iestudējums jau stāsta arī par sabiedrību. «Bērni» šai jautājumā pateikuši to, ko pierasts noklusēt. Proti, patiesību. Diemžēl dzīvojam sabiedrībā, kura domāšanu uzskata par kampaņu - līdzīgu maratonam vai Jaunā gada apņemšanos atmest smēķēšanu. Analītiska doma publiskā telpā viļņojas itin kā pakļauta Mēness fāzēm, proti, paisumam un bēgumam. Dominē pūļa psiholoģija - aktivitātes periodos tiek domāts un runāts identiskos formulējumos, ar idejisku uzstādījumu, izlēmīgi ignorējot jebko, kas apskatāmo jautājumu padara daudznozīmīgu. Prezidenti to attēlo spilgti, piemēram, citējot klišejas, ko daudzkārt nācies lasīt presē, dzirdēt televīzijas raidījumos. Izrādes lielākā vērtība tomēr ir radošās grupas uzdrīkstēšanās domāt, ja tā var teikt, piederība domāšanas minoritātei. Iestudējums ir kritisks, brīžiem pat iznīcinošs. Bet arī analītisks un spējīgs varoņus ieraudzīt to daudzšķautņainībā. Izrādē nav nekā tāda, kas nebūtu zināms. Tomēr tā ir viena no retajām vietām, kur publiskajā telpā skan ne tikai vienas puses argumenti vien. Būtu, protams, skaisti, ja V. Sīļa, J. Baloža, M. Botmanes, I. Kļavinska, T. Liepājnieka izrādē iemiesotais patstāvīgais, analītiskais domāšanas veids Latvijā tiktu uzskatīts par normu, nevis īpašu drosmi. Bet, kamēr lielās laimes tikai ilgojamies, pienācīgi jānovērtē «sīkie ikdienības prieki». Laikā, kad valda pūļa psiholoģija, Visi mani prezidenti tiešām ir drosme. Atliek cerēt, ka mazajām lietām piemīt liels spēks.