Pērnā gada nogalē Latvijas bērnunamos atradās 198 bērni līdz divu gadu vecumam. «Tas ir smags ANO Bērnu tiesību aizsardzības konvencijas pārkāpums, jo bērnunami nav bērnam labākais risinājums,» norāda Tatjana Caune, Tiesībsarga biroja Bērnu tiesību nodaļas juriskonsulte. Bērna ievietošana institūcijā ir pieļaujama tikai tad, kad ģimenes tipa aprūpe tiek uzskatīta par nepiemērotu konkrētam bērnam - vēstījusi arī ANO Bērnu tiesību komiteja savās rekomendācijās Latvijai jau 2006. gadā. Šobrīd līdz divu gadu vecumam valsts finansē bērna uzturēšanos bērnunamā, pēc tam pašvaldība. Jau iepriekš Tiesībsarga birojs norādīja - bērns līdz divu gadu vecumam ir valsts apgādībā, līdz ar to pašvaldības nav motivētas maksāt audžuģimenēm. Jūlijā pasākumā SOS bērnu ciematu atbalstam tiesībsargs Juris Jansons izteicās, ka situācija šobrīd ir kritiska, «no bērnu tiesību viedokļa tā (bērnunams - red.) ir visnepiemērotākā vide izaugsmei un attīstībai». Tiesībsargs arī norādīja, ka ikvienam bērnam, īpaši līdz trīs gadu vecumam, ir nepieciešams stabils atbalsts un konkrēts cilvēks, kuram uzticēties, vēstīja Diena.lv.
LM plāno drīzumā izskatīšanai Saeimā virzīt grozījumus Sociālās palīdzības un sociālo pakalpojumu likumā. Tie paredz, ka valsts finansēta sociālā aprūpe institūcijās bērniem bāreņiem un bērniem, kuru vecākiem atņemtas aprūpes tiesības, vecumā līdz diviem gadiem tiks nodrošināta kā pagaidu risinājums - ne ilgāk kā sešus mēnešus - līdz cita ārpusģimenes pakalpojuma, proti, audžuģimenes vai aizbildņa, nodrošināšanai. LM Sociālo pakalpojumu organizācijas nodaļas speciāliste Elvīra Grabovska atgādina, ka tā tiktu pastiprināti pašvaldības pienākumi - «pēc tam, kad pagājis pusgads, iepriekšējais lēmums vairs nebūs spēkā, un pašvaldība būs spiesta domāt, kā rīkoties tālāk, nevis tikai atrakstīties».
Jautāta, vai patlaban pašvaldības nevarētu būt finansiāli ieinteresētas ievietot bez vecāku gādības palikušos bērnus bērnunamos, LM Bērnu un ģimenes politikas departamenta direktore Līvija Liepiņa norāda: «Tādu iespēju izslēgt nevaram, jo īpaši, ja bērnu ievieto valsts finansētā bērnu aprūpes iestādē (piemēram, bērnu līdz divu gadu vecumam), jo tad pašvaldībai nav jāsedz nekādi izdevumi, kuri rastos, ja šo bērnu ievietotu audžuģimenē - pašvaldībai būtu jāmaksā pabalsts bērna uzturam.» Pērn atklāts, ka divos bāriņtiesu lēmumos kā pamatojums tam, kādēļ bērns tiek ievietots aprūpes iestādē, minēts finansiālais aspekts. L. Liepiņa gan arī saka - nebūtu korekti apgalvot, ka atbilstoši finansiālajam izdevīgumam savā darbā vadītos visas pašvaldības, bieži ir arī citi rīcības iemesli.