Lai nebūtu jācieš
Vilnis Blumbergs ir dundadznieks. Tikai nejaušības dēļ 1944. gadā viņš ar ģimeni palika šajā krastā: «Tēvs bija drēbnieks. Stāvējām jūras krastā pie laivām, bet tēvam neļāva ņemt līdzi šujmašīnu. Kā ar četriem bērniem iztiks bez šujmašīnas? Un viņš nolēma palikt.» Tēvs bija ne tikai labs amata meistars, bet arī iecienīts muzikants, orķestra vadītājs. Arī Vilnis ielauzījās nošu mākslā. Par viņa mīļāko instrumentu kļuva alta saksofons. Vilnim zaļumballēs bieži vaicājuši, kas viņš ir - profesionālis vai amatieris? Puisis atsmējis - gandrīz profesionālis, jo, spēlējot ballēs un godībās, pelnījis naudu studijām. Viņam patika mūziķa dzīve, bet liktenis lēma citas gaitas. Četru gadu vecumā, brālis, skaldot bluķi, kuru turēja Vilnis, smagi savainoja viņam roku. Cietušo aizveda pie vietējā feldšera, kurš nolika blakus siksnu ar lielu sprādzi un piedraudēja - ja kliegsi, sitīšu -, ievēra adatā diegu un sašuva puikam dzīvu miesu: «Vaidēju un lūdzu Dievu, lai nevienam nebūtu jācieš tādas mokas. Toreiz nolēmu, ka kļūšu par ārstu. Mūziķa karjera man bija beigusies, jo savilkto pirkstu dēļ klavieres spēlēt vairs nevarēju, bet bez tā - kas es par mūziķi.» Toties Viļņa dzīves atskatā ir vismaz 50†000 cilvēku, kuriem viņš kā anesteziologs noņēma sāpes.
Pa tupeņiem šļūc
Studējot Medicīnas institūtā, Vilnis piepelnījās ātrajā palīdzībā un naktīs spēlēja ballēs, pat tolaik slavenajā kultūras namā Draudzība. Uz skatuves bijis arī kopā ar Eduardu Rozenštrauhu. Pēc institūta beigšanas jaunais ārsts ar nosūtījumu nokļūst Irlavas, vēlāk Dundagas slimnīcās: «Lauku dakteris ir tāds īsts zemstes ārsts. Viņam jādara viss. Naglojām kaulus, pieņēmām dzemdības, taisījām abortus, operējām aklo zarnu, mandeles, žultspūsli. Ja ko nezināju, izlasīju grāmatā.» Reiz ziemā vedis dzemdētāju uz slimnīcu. Šlīteres kalnos pa slideno ceļu mašīna netika augšā, abi ar šoferi to gājuši stumt, bet grūtniece prasījusies pačurāt: «Stumjam autiņu, pēkšņi dzirdu kliedzienu. Eju, skatos - sievietei jau bērns izkritis dziļajā sniegā, pēc nabas saites atradu. Nekas, puikam tikai iesnas piemetās.» Citā reizē, jau Rīgā strādājot, Vilnis ar sanitāro aviāciju lidojis uz Madonas pusi, kur Rocēnos gaidīja smagi slims cilvēks. Lidlauks bija iekārtots ganībās. Laižoties zemāk, abi ar pilotu redz, ka tajā stāv govis un nebēg: «Nolaidāmies tālāk kartupeļu laukā, ar vienu riteni pa vagu, ar otru pa tupeņiem šļūcām. Tā, zili sadauzīts, steidzos palīgā.» 1960. gadā Traumatoloģijas slimnīcā Vilni pieņēma darbā par Anestezioloģijas reanimatoloģijas nodaļas pirmo darbinieku. «Vācām aparatūru, komplektējām kadrus, Viktors Kalnbērzs mani pirmo aizsūtīja uz anesteziologu kursiem Ļeņingradā. Lepojos, ka stāvēju pie anestezioloģijas pirmsākumiem.» Dakteris bieži domā par mūsdienu medicīnas attīstību. «Ģimenes ārstiem Ķīnā maksā par to, ka slimnieku maz. Jo mazāk pacientu, jo vairāk. Laiks jāvelta veselīga dzīves veida popularizēšanai un profilaksei, tad cilvēki mazāk slimos.»
Dvēselē dzeja un mūzika
Mundrā daktera dzīvesbiedre ir stomatoloģe Aija. Pirms 52 gadiem Vilnis viņu uzaicināja uz deju zaļumballē, kur pats spēlēja. Aija ir liela smējēja: «Divi galvenie netikumi - dzeršana un pīpēšana viņam gājuši secen, bet mājās viņu redzēju reti. Vilnis bija vai nu darbā, vai spēlēja ballēs, vai sportoja, un joprojām uz autobusu pusskriešus.» Sieva atklāj vēl kādu dzīvesbiedra talantu - viņš esot īsts Dūdars, varot pat uzvalku uzšūt. Pats dakteris smej, ka pensijā dienas rit nemanot. Tagad viņš sakārto savus pēdējos 10 gados uzrakstītos dzejoļus: «Tos jau, protams, neizdos, bet ģimenes vajadzībām noderēs. Man ir dzejoļi pat ventiņu mēlē.» Daktera tenors vēl skan četros koros, šad tad viņš dziesmu uzrauj, arī darbojoties tēva mājās Dundagā. Ievēroju, ka Vilnis slepus skatās pulkstenī. Izrādās, vakarā filharmonijā notiks džeza mūzikas koncerts: «Man visu laiku mūzika skan dvēselē, bez tās es nevaru dzīvot.»