Viņa nekautrējās sava sirmuma un daudzās krunciņas neslēpa zem biezas kosmētikas kārtas. Un tomēr visa viņas būtība izstaroja kaut kādu cēlu, neizskaidrojamu skaistumu. Kā viņām tas izdodas? Klusībā centāmies šo mīklu atminēt. Patiesībā atbilde bija vienkārša: sievietēm tur, aiz dzelzs priekškara, vienmēr bija iespējas novecot skaisti.
Protams, tas nebūt nenozīmē, ka manas paaudzes sievietes necentās darīt visu iespējamo, lai turētos līmenī. Skaistus tērpus nevarēja nopirkt? Šūdinājām, adījām, krāsojām un pārkrāsojām tos pašas. Darījām arī daudz ko citu, lai izskatītos jaunas. Atceros savas gados jaunās kolēģes Andas vārdus, kad darba kolektīvs mani sveica 60. dzimšanas dienā: «Skatoties uz tevi, man vairs nav bail sagaidīt šādu vecumu...» Un tas bija laikā, kad manā dzīvē iestājās ļoti smagu pārbaudījumu periods.
Ja man jautā, kā es savos gados vēl tik labi izskatos, es jokojot atbildu: «Vajag zināt, kad piedzimt.» Jo, kā teikts horoskopā, Mežāža sievietes atplaukst mūža otrajā pusē un saglabā jaunību līdz sirmam vecumam. Un jāpiekrīt vien ir, jo vislielākie notikumi man sākās tieši pēc 60 gadiem: piekritu strādāt avīzē par galveno redaktori, aizgāju no tās, lai izdotu savējo, izveidoju iepazīšanās klubu un otrreiz apprecējos. Regulāri rīkoju tikšanās ar dejām un populāru mākslinieku piedalīšanos. Katrai ballei bija jāgādā jauns tērps - nevar taču ar vienu un to pašu uzrunāt kluba biedrus. Tagad nezinu, kur tos visus lai lieku... Bet patiesībā man lielā mērā palīdzēja tas, ka esmu varējusi darīt to, kas sirdij tuvs, sagādā prieku un gandarījumu. Tāda tad arī ir mana skaistās novecošanās recepte. Pieļauju, ka katram tā būs savādāka. Tagadējām un topošajām pensionārēm ir visas iespējas novecot skaisti. Talkā nāk dažādi SPA, skaistumkopšanas saloni, vislabākā kosmētika, veselīgs uzturs - tas viss, par ko mēs varējām tikai sapņot.
Nesen sastapu uz ielas ilgi neredzētu paziņu. «Tu nemaz neesi novecojusi!» viņa izbrīnīta teica. «Kāpēc jānoveco?» es atjautāju. Patiesi - kāpēc? Meitenes, būsim vienmēr jaunas!
Vilma Rīgā