Cik tomēr apburošs valdzinājums piemīt melnbaltai pasaulei. Kad ir tikai pareizie un ir tikai nepareizie, un kad jau iepriekš skaidri zināms, ka viss, ko dara pareizie, ir labi un viss, ko dara nepareizie, ir slikti un nosodāmi. Un vēl jaukāk un ērtāk, kad ne mēs paši, bet kāds cits jau pacenties un saspraudis melnus vai baltus karodziņus lietās un parādībās ap mums. Nav jāiespringst. Un melnbaltās fotogrāfijas ir tik skaistas.
Piemēram, cik jauki un vienkārši ir caur melnbaltām brillēm lūkoties uz to, kas notiek pasaulē. Ir tik labi, ka mēs skaidri zinām, ka Ukrainai ir sliktais prezidents Viktors Janukovičs, kurš izrēķinās ar balto un pūkaino demokrāti Juliju Timošenko, un tas nekas, ka veids, kā un kādu gāzes līgumu viņa noslēdza ar Krieviju un kādu cenu par to šobrīd maksā Ukraina, maigi izsakoties, rada jautājumus. Galvenais - viņa ir pareizā, vismaz šobrīd, un kam ir laiks un gribēšana iedziļināties detaļās. Tas ir labi, ka mēs skaidri zinām, ka Vladimirs Putins ir sliktais, bet pret viņu demonstrējošie opozicionāri visi ir pareizie, demokrāti. Un tas nekas, ka opozicionāru mītiņos blakus liberāļu karogiem lepni plīvo ne tikai komunistu sarkanie karogi, bet arī nacionālboļševiku «ļimonovkas». Vai, protams, arī pretējā versija - ka Vladimirs Putins ir vienīgais un pareizais krievu nācijas tēvs, bet visi demonstrētāji pret viņu - CIP uzpirkti aģenti. Mēs nekļūdīgi zinām - kad Maskavā policija izdzenā vienus protestētājus, mēs varam aicināt uz televīziju Krievijas vēstnieku un bargi pratināt par demokrātijas apspiešanu. Bet par tajā pašā dienā Ņujorkā notikušo Volstrītas okupētāju izdzenāšanu un arestiem mums ASV vēstniecei nekas nav jāprasa. Jo tā bija pareiza izdzenāšana, kā saka, paši pelnījuši. Ir labi, ka varam svēti sašust par Krievijas Ārlietu ministrijas komentāriem mūsu referenduma sakarā kā par nepieļaujamu (un droši vien tā tāda arī ir) iejaukšanos mūsu iekšējās lietās, bet par ASV Valsts departamenta nemitīgajiem komentāriem par demokrātijas situāciju tajās vai citās valstīs mums nav jāsatraucas, jo tā ir pareiza iejaukšanās. Ir labi, ka mēs zinām, ka ir nepareizie oligarhi, kuriem jāsēž cietumā (tajā skaitā Silvio Berluskoni), un ir pareizie oligarhi, kas sēž cietumā netaisnīgi (Hodorkovskis). Un ir jauki, ka mēs zinām, ka Kadāfi zvērīgā nogalināšana bija attaisnojamas demokrātiskās tautas dusmas, bet Irānā izpildīts nāvessods ir necilvēciskuma kalngals. Un arī jaunās Lībijas varas ieviestais šariats, kā arī Saūda Arābijā piekoptais ir labais šariats, ne tas, kas tajā pašā Irānā. Un cik viegli mums bija Dienvidslāvijas konflikta laikā un ir vēl pat līdz šim brīdim zināt, ka serbi pēc definīcijas ir mūdži, bet tie paši Kosovas albāņi - balti un gaiši demokrātijas cīnītāji. Tāpat kā zināt, ka Zviedrijā pie zviedriem šodien viss ir pareizi un tikai pareizi ( ieskaitot, protams, zviedru bankas), bet visi grieķi ir liekēži un sliņķi, augonis uz veselīgās Eiropas miesas. Jā, un vēl - ka igauņiem jau pēc definīcijas viss ir pareizāks un labāks nekā pie mums, latviešiem.
Arī par notikumiem Latvijā, tikko 18. februārī notikušā referenduma sakarā, melnbaltuma vilinājums ir gandrīz nepārvarams. Tas ir tik viegli un ērti zināt, ka visi tie vairāk nekā 270 tūkstoši balsotāju par krievu valodu ir vienkārši Latvijas valsts nodevēji, Krievijas aģenti, savukārt visi balsojošie pret - īsteni un pašaizliedzīgi patrioti. Vai arī pretējs variants - visi pret balsojušie ir nacionālisti un fašisti, bet par - īstenie cīnītāji par eiropeisku izpratni par cilvēktiesībām. Var jau vēl vienkāršāk - visi latvieši versus visi krievi. Tāpat, kā izrādās, vienkārši ir zināt, ka 24. decembris ir vienīgā pareizā Ziemassvētku svinēšanas diena (kad nav jāatceras valsts un baznīcas nodalīšana), bet 7. janvāris ir nepareizais datums, un vispār - valsts ir dalīta no baznīcas (vismaz 7. janvārī).
Visērtāk tas ir politiķiem, jo melnbaltu pasaulīti ir viegli pārvaldīt. Tās cilvēka paštaisnuma, it sevišķi aizskarta paštaisnuma, jūtas (kas arī tieši ir melnbaltas pasaules uztveres pamatā) ir tik viegli uzrunāt, ar tām tik viegli manipulēt, it sevišķi - ja jāpārliecina, ka vispār jau var arī nedarīt neko. Tikai lepoties ar sevi un savu viedokli par taisnību. Atliek tikai pateikt «citam» - tev nav taisnība, un lieta darīta, tikai dziļāk jāiesēžas savos ierakumos. Nu sliktākajā gadījumā var uzrakstīt birokrātisku rīkojumu ministrijām, pāris nedēļu laikā sagatavot priekšlikumus, lai vismaz ja ne domas, tad papīri pakustās. Melnbalti papīri.
Melnbalta pasaule ir ērta arī dažam labam žurnālistam. Nav neko sevišķi jāpiepūlas noskaidrot vai analizēt - noskaidro tikai, vai aprakstāmais objekts pieder pie pareizajiem vai nepareizajiem, un - trah-bah! - komentārs vai rakstiņš gatavs.
Ir tikai viena problēma - patiesībā pasaule ir sasodīti krāsaina. Un, ja mēs tās krāsainību nelaižam iekšā pa durvīm, tā ātri vai vēlu ierāpsies pa logu un sevi pieteiks. Starp citu, krāsainība nenozīmē relatīvismu, bet gan to, ka lietas ir sarežģītākas nekā vienkārši - balts un melns. Un tās izprašana prasa garīgu piepūli. Taisnība un patiesība nav beigta zivs, kas peld pa virspusi.