Es pat nezinu, septembrī mums kaut kā pavisam negāja, un sliktajam sniegumam nav nekāda attaisnojuma. Tiešām nevaru atbildēt, kāpēc tik slikti spēlējām. Viens no iemesliem, kāpēc spēle ir uzlabojusies, varētu būt mūsu pielāgošanās jaunajai taktikai.
Paskaidro īsumā, kādi ir trenera Rautakallio galvenie norādījumi!
Spēles maniere ir ļoti līdzīga Amerikā spēlētajam hokejam. Ripa jāiemet zonā un pēc tam jāsteidzas tai pakaļ.
Zinot, ka ilgus gadus esi spēlējis Ziemeļamerikā, pielāgoties laikam nebija problēmu?
Tā īsti nevarētu teikt, jo pusotra gada laikā, spēlējot Dinamo, tomēr jau biju pieradis pie citām prasībām. Ja pavisam īsi, tad ir jāskrien vairāk un jāspēlē agresīvāk.
Izskan arī viedoklis, ka Rautakallio kļuvis pielaidīgs un vairs neprasot katru epizodi pretinieku zonā beigt ar spēka paņēmienu…
Nē, nekas nav mainījies. No mums joprojām prasa, lai izdarām spiedienu uz aizsargiem un lai cenšamies pie apmales atņemt ripu.
Kopā ar Jāni Spruktu jau spēlēji iepriekš, bet tagad jūsu maiņā labi iejuties Miķelis Rēdlihs. Pavasarī valstsvienībā Miķeli vairs neatdosiet viņa ilggadējam partnerim Laurim Dārziņam?
Tas jau vairs nav jautājums man, bet gan izlases trenerim.
Kas ir galvenais iemesls, kāpēc jūsu maiņa tik labi saprotas uz ledus?
Nekas jau īpaši nav mainījies. Manuprāt, arī pagājušajā sezonā kopā ar Ģirtu Ankipānu mums bija izveidojusies laba sadarbība. Pagaidām viss ir kārtībā, jāturpina tikai krāt punktus.
Labāk ir spēlēt saspringtajā, bet ritmiskajā grafikā - ik pēc dienas vai tomēr ar pauzēm?
Pauzes jebkurā gadījumā ir vajadzīgas. Trīs vai četras spēles var izturēt, spēlējot ik pēc dienas, bet tad gan vajadzīga viena atpūtas diena, lai atgūtos vispirms jau psiholoģiski. Treneris ir saprotošs un īstajā laikā arī mums piešķir atpūtas dienu.