Ir valstis, kurām ir 200 un 300 gadu, bet tās vēl joprojām domā par sava valstiskuma nostiprināšanu. Bet ir valstis, kuras pastāv īsāku laika periodu, taču ir stipras un pārliecinātas. Es domāju, ka Latviju var pieskaitīt pie šīm otrajām, jo tas fenomens par valodas ilglaicību, par teritorijas pastāvību ir devis pamatu būt pārliecinātam par Latvijas valsts nācijas subjekta pastāvēšanu. Vienīgais, mums vairāk vajadzētu piestrādāt pie savas politiskās sistēmas stabilizēšanas un politiķu kā profesijas nostiprināšanas. Pirms 20 gadiem, kad pēc atmodas sākām šo valsti veidot, tad bija konkrēti jautājumi, kas ir prezidents, kas ir kabinets, un bija lielas diskusijas, ko drīkst un nedrīkst. Nevar politiķis atļauties savu subjektīvo viedokli, savas emocijas attiecināt uz to institūciju, kurā viņš strādā - vai tas būtu Ministru kabinets vai prezidents. Bet mūsu politiskā kārta sabiedrībā ir ļoti mainīga, tagad ļoti mainās politiskās sejas, politiskie principi. Nāk un iet. Jaunie politiķi ir par slinku un negrib sevi attīstīt tā, lai sevi izveidotu par politiķiem līdz mūža galam.
Vai mums ir tāda valsts, kādu esam pelnījuši.
Bet valsts nav slikta! Ne tagad, ne prezidentūras laikā, ne Sibīrijā, ne komunisma laikā - man nekad nav bijusi doma, ka Latvijas valsts varētu būt slikta. Es nezinu, kur tāds viedoklis radies. Visu laiku mocīties ar to domu, ka mēs esam vājinieki, nabadziņi….Ticiet man, mēs jau vairāk nekā 20 gadu esam pasaules politiskajā apritē un runājam kā līdzīgs ar līdzīgu. Arī Baltijas valstu vidē es kā prezidents nekad neesmu juties kā kaut kas mazāks. Jā, tas gan, mēs esam dažādi.
Daži skeptiķi saka, ka latviešiem neatkarība iekrita klēpī, ka paši tā īsti to neizcīnīja.
Bet kurai valstij ir savādāk? Vai Balkānu valstis šobrīd var teikt, ka ir tikai viņas un apkārtējiem, globālajiem faktoriem nav nekādas lomas viņu attīstībā? Tas būtu muļķīgi teikts! Tas, ka Eiropas Savienība paplašinās un kāds kļūst vājāks un kāds - stiprāks, tas ir fakts. Nedomāju, ka mums kaut kas iekrita klēpī. Mēs esam cīnītāji. Tas varbūt ir strēlnieka faktors visplašākajā šī vārda nozīmē, ņemot vērā visus strēlniekus - gan tos, kas bija pareizajā pusē, un arī tos, kas bija nepareizajā pusē. Strēlnieki ir katalizators latviešu nācijai, raksturam un uzņēmībai. Mēs savu patstāvību esam noturējuši un, manuprāt, sekmīgi arī attīstām....Tiekoties ar Amerikas prezidentiem, vienmēr ticis uzsvērts, ka Baltijas stāsts ir panākumu stāsts.
Ir 95 gadu jubileja, un izskatās, ka esam vairāk vai mazāk visus globālos uzstādījumus izpildījuši. Iestājušies visur, kur vien var. Bet daudzi grib zināt - kas tad būs nākamais Latvijas mērķis?
Iestāšanās nav pašmērķis! Pasaules Tirdzniecības organizācija, EDSO, ANO, NATO…. Mēs vienmēr esam domājuši - kāpēc mums jāiestājas? Un motivācija bijusi vienmēr atrasta. Tas ir tāpat kā cilvēciskajās attiecībās. Mums ir ģimenes draugi, tālāki draugi, skolas draugi… Mēs tiekamies, un kopā ir dažādas lietas darāmas. Tieši tāpat ir valstu starpā. Šobrīd populārs ir jautājums par austrumu valstu attieksmi pret globālajiem procesiem, pret Pasaules Tirdzniecības organizāciju, pret Eiropas Savienību, pret NATO. Piemēram, tagad Ukraina ļoti rūpīgi domā, vai vairāk sadarboties ar Krieviju vai ar pasauli. Mums jau pašā sākumā bija skaidrs, ka neesam naidnieki Krievijai, bet sadarbības principi mums daudz efektīvāki, pozitīvāki un pieņemamāki ir ar rietumu valstīm. To ceļu arī gājām.
Vai esat mierīgs par Latvijas nākamajiem 95 gadiem?
Jā! Es neredzu nevienu faktoru no Latvijas pozīcijām, par ko mums vajadzētu uztraukties. Bet ir jau citi faktori, piemēram, informatīvo tehnoloģiju, medicīnas, militāro resursu attīstība, tādu reģionu kā Meksikas, Indijas attīstība… Tas viss var ietekmēt procesus arī mūsu reģionā.
Vai jums nav bail, ka mēs izkusīsim kopējā Eiropas katlā?
Bet tāds ir Eiropas Savienības mērķis - radīt vienotu Eiropas dižvalsti, kurā katrai nācijai ir savs skaistums, savi sejas vaibsti un savas rakstura īpatnības. Pirmos gadus parlamentā mēs simtiem likumu mainījām un tikai tāpēc, lai pielāgotos tiem vaibstiem, kas nāca no Briseles, Strasbūras, Parīzes, Londonas. Nē, latvieši kā nācija, tauta un valsts paliks. Mainīsies valstiskuma kritēriji.
Vai 95 gadus pēc valsts dibināšanas mums ir jāraksta Satversmei preambula, kurā mēs definējam, kāpēc šī valsts pastāv?
Nē, nav. Preambula ir Brāļu kapos, Brīvības piemineklī, Lestenē, Likteņdārzā. Preambula ir skaidra un noteikta, un es būtībā esmu mazliet izbrīnīts, ka pirms vairākiem gadiem tika noraidīts jautājums par Satversmes precizēšanu un pilnveidošanu. Varēja taču tāpat kā 1922. gadā izveidot spēcīgu komisiju. Varbūt, ka ir jāprecizē novecojusī valoda vai mūsdienu priekšstati par to vai citu jēdzienu. Bet varbūt tas nemaz nav jādara? Jo Satversme ar tolaiku tik kolorīto valodu ir tik spēcīgi uzrakstīta. To atzinušas daudzas pasaules valstis, un mums joprojām ir vecākā Satversme Eiropā.
Bet es sapratu, ka tomēr būtu jāprecizē prezidenta un Saeimas attiecības.
Jā un nē. Kāpēc mēs to gribam darīt? Neesmu dzirdējis, ka kāds prezidents vai arī kāds premjers būtu nācis klajā ar konkrētiem priekšlikumiem. Parlamentam šobrīd ir absolūtā vara, to nevar noliegt. Bet vai parlaments no kaut kā gribētu atteikties?
Vai prezidenta institūciju vajadzētu nostiprināt?
Es domāju, ka varētu šo to precizēt. Bet, ja kāds domā, ka no tā, ka Lietuvas prezidents apstiprina četrus ministrus, valsts kaut ko produktīvu ir ieguvusi, tad tā ir alošanās.
Jūs bijāt pirmais prezidents atjaunotajā, neatkarīgajā Latvijā. Kas bija galvenais izaicinājums?
Mums veiksmīgi izdevās nokomplektēt prezidenta institūciju ar cilvēkiem, no kuriem daudzi tagad guvuši acīmredzamus panākumus. Mēs visi - gan politiskās partijas, gan prezidenta institūcijas - darījām to vienoti bez naida un pretrunām. To, ka tas bija labs darbs, apliecina fakts, ka prezidenta institūcija arī šodien strādā tieši tādā pašā struktūrā kā 1993. gadā. Mums izdevās izveidot tādas attiecības, kas neļauj šaubīties par prezidenta institūcijas varēšanu.
Ļoti būtisks notikums tajā laikā bija karaspēka izvešana. Man šodien jautā - vai Skrundā nevajadzētu uzlikt pieminekli par to pogas nospiešanu un lokatora uzspridzināšanu? Bet mums jau ir Likteņdārzs un vajadzētu sakopt Brāļu kapus. Man patīk Skalbes teiktais, ka «Brāļu kapos mēs visi aizejam reliģiskā godbijībā». Tā ir vieta, kur mēs savu ticības pārliecību spējam savienot ar laicīgo pārliecību. Brāļu kapos domājam ne tikai par to, kas ir bijis, bet arī par to, kas vēl būs.
Par izaicinājumiem runājot, jāpiemin tajā laikā pats galvenais - ceļš uz Eiropas Savienību. Tas bija vērtīgāks, svētīgāks un sarežģītāks process nekā tagad...
Skatoties no šodienas, vai kaut ko būtu vajadzējis darīt savādāk?
Nevajadzēja pazaudēt no politiskās skatuves daudzus talantīgus politiķus. Es varētu nosaukt veselu virkni, sākot ar Šķēli, Šleseru, Induli Bērziņu un tā tālāk. Tie bija spēka zari, kas aizgājuši šaurākās nišās. Tagad valsts politiskajā attīstībā nav izcilu cilvēku. Varbūt mēs neesam izpratuši politiķu profesionālo misiju?
Varējām būt ar stingrāku mugurkaulu atsevišķos jautājumos. Zemniekus no paša sākuma nolikām zem sitiena. Paši savu lauksaimniecību pietiekami neaizstāvējām un nedarījām to profesionāli.
Attiecības ar Krieviju un krievu sabiedrību Latvijā varēja veidot savādāk. Ja mēs nebūtu pielaiduši emocionālas, taktiskas un patmīlības kļūdas attiecībā uz krievu minoritāti, tad šobrīd nebūtu tik milzīgu pretrunu starp Rīgu un Latviju. Nezaudējot savas prioritātes, mums jārēķinās arī ar krievu pašlepnumu, bet mēs baidījāmies nepazaudēt latviskumu.
Nosauciet trīs valsts varoņus no 95 gadu vēstures. Saistībā ar jūsu uzvārdu uzreiz izslēdzot Kārli Ulmani.
Kāpēc izslēdzot? Nu viņu jau neviens nevar aizvietot. Nu labi (smejas), tas būtu pie supertopa.
Es nelikšu klāt numuriņus - pirmais, otrais, trešais…. Meirovics būtu viens no tiem. Gribētu nosaukt kādu no plašā kultūras slāņa, kas ietekmējis valsts attīstību…. No politiķiem? Valters! Miķelis Valters - lielākais Ulmaņa oponents un kritiķis. Čakste? Viņš nāca no tās vides, kas savienoja pagātni ar nākotni. Knuts Skujenieks? Tajos 50 gados, kad Latvijā bija padomju laiks, milzīga nozīme bija Peteram, Paulam, Ziedonim, Zālītei. Tas kultūras plasts bija tas, kas izgāja cauri no «tās» Latvijas uz šo Latviju. Tos gadus mēs nevaram izmest ārā, jo tad jau mēs sevi izmetam ārā. Ja būtu bijuši tajā laikā galīgi zem galda, tad taču nebūtu varējuši valsti veidot atkal no jauna!
Kā personīgi atzīmēsiet 18. novembri?
Mums tie ir dziļi personīgi svētki, jo Latvijas liktenis ir cieši saistīts ar manas ģimenes likteni - gan ar Kārli Ulmani, gan manu mammu un tēvu… Svarīgi ir bērniem un mazbērniem par to stāstīt, jo patriotisms jāaudzina katrā ģimenē. Aiziesim līdz Kārļa Ulmaņa piemineklim pretī Ārlietu ministrijai. Bet lielos masu pasākumos gan vairs nepiedalos.
Kāds vēlējums Dienas lasītājiem valsts svētkos?
Es runāšu par Dienu. Dienai jākļūst optimistiskākai. Tas nenozīmē mazāk kritiskai. Laba kritika rada spēcīgu optimismu. Man patīk, kāda ir izveidojusies Kultūras Diena. Es gribētu, lai Diena dod dziļāku analīzi par notiekošajiem procesiem Latvijā. Faktus mēs noķeram uz ielas, internetā, bet mums ir vajadzīgas domas. Gan tās, ko domā dižgari, gan zemnieki. Diena ir mūžīga, jo tā sākās ar atmodu. Lai kādi redaktori bijuši un kādi cilvēki strādājuši, Dienu sabojāt nevar, to var tikai uzlabot.