Nenoskārstai vajadzībai
Es arī vainīgi pašvīkāju ar kāju pa zemi - reizēm vienkārši ir pārlieku auksts vai negribas burzīties cilvēku baros un mēģināt atcerēties paviršu paziņu vārdus, tāpat kā viņi neatceras manējo. Ērtāk un ierastāk ir pavadīt vakaru ar tējas krūzi un grāmatu. Lai gan arī grāmatas var būt neprognozējami prasīgas un tiešas savās vēlmēs pēc uzmanības un pamanās ierušināties kaut kur dziļi smadzeņu krokās. Ko viņas tur dara? Glabājas. Glābjas. Paliek. Ir arī tādas, kas ārēji gauži atgādina grāmatas, citi pat notic un mēģina lasīt, un mēģina aizrauties. Bet sirds straujāk nesitas. Sirds klusē. Reizēm sirds klusē arī tad, kad ļoti, ļoti gribi kādu grāmatu, bet šādu vai tādu iemeslu pēc nolem - nē, šī manā plauktā/galvā/mājoklī neiemitināsies. Tad apklust arī grāmata. Un tu nekad neuzzināsi, ko viņa būtu pastāstījusi. Un nevajag arī. Ir grāmatas, kuras sākotnēji šķiet grūti atšķiramas, bet pēcāk pats nesaproti, kā varēji tik ilgi gaidīt un negribēt mesties iekšā vākos līdz ausīm un vēl dziļāk. Tā laikam man sanāca ar Prozas lasījumu krājumu. Glabāju, glabāju - īpašam gadījumam, nenoskārstai vajadzībai. Līdz tā pienāca.
Pa taisno no debesīm
Dzīvojot starp divām pasaulēm, tajā starpā, kur vienmēr caurvējš un tumsa, brīžiem šķiet, ka īsta ir tikai tā realitāte, kurā mīt citi. Un pie tās var pieturēties, kad kājas virs bezdibeņa plivinās, bet nagu gali lāso asinīs. Latvieši. Runā, ka mēs neesam kaislību cilvēki. Runā, ka mums neesot rakstnieku un mākslinieku. Mūsu filmas un dziesmas esot kuslas. Kā mēs paši? Kā zīdaiņi? Mīļie, bet tad jau mums vēl visa dzīve ir priekšā! Vai pakaļā, hmmm. Kā nu kuram. Un arī stāstu varoņi, kurus mums piedāvā gana krāšņa mūsu pašu autoru plejāde - Inga Ābele, Pauls Bankovskis, Guntis Berelis un Juris Zvirgzdiņš, kam izdevies brīnumjauks tandēmstāsts, Andra Manfelde, Edvīns Tauriņš un citi, piedodiet, visus nejaudāju nosaukt, - stāstu varoņi ir gan tādi, kam kā Einfelda senļaudīm dzīve mezglos sapinusies un Daugaviņas dzelmē nāras veidolu pieņēmusi, gan sapņotspējīga mitrene, kurai savs kaktiņš, savs stūrītis ze... piedodiet, komposta, ir visas dzīves jēga, gan... Krāsaini mēs esam, tomēr. Kā pelnos samestas pogas no omītes rokdarbu kastītes - bērnības nedarbs, lai pārliecinātos, vai Imantam Ziedonim ir taisnība, ka pelēkais izceļ visas citas krāsas. Un rodas sajūta, ka ir vēls veļu laiks, pie skala gaismas sapulcējušies neskaitāmi klejotāji stāstnieki un... iet vaļā. Mēs dzīvojam pasaulē. Un mūsu zeme, mūsu cilvēki, mēs paši neesam tikai tie, kas tik briesmīgi un talantīgi atainoti Zelmas Kuprijanovas Formulā, mēs esam arī Ķīķeres Frīdrihi Canderi un Dānieli Altbergi, Meimanes Engelberti un Manfeldes Mēnestiņi un pat Bereļa un Zvirgzdiņa Odiseju gaidošie briesmonīši ar sirdi uz kociņa un nesen apgūtu dīrātprasmi. Iedomājieties, varbūt mēs vēl ilgi krīzi, šo ikdienas bubuli, pieminēsim ar labu vārdu, jo... tās iespaidā esam pamanījuši paši sevi. Arī rakstnieki lielākā mērā ir kļuvuši par mums, tai ziņā, ka, vēl nesen no padomijas kultivētā socreālisma pa taisno attapušies dekadences un sirreālisma debesīs, nu arī viņi ir nolaidušies atpakaļ. Uz zemes, mūsu vienīgās. Tepat Latvijā. Un ir pamanījuši, un arī mums parādījuši ne tikai tās izdaudzināto provinciāles pārkrāšļoto ģīmīti. Ne tikai ilgas pēc piena upēm ķīseļa krastos (jā, nu, karote gan jānoglabā aiz sijas, ja nu tomēr...), bet arī to īsto, iespējams, dažiem pat vienīgo dzīvi. Kāda tā ir. Tāda tā ir.