...Kad Valdis atgriezās no armijas, vienu reizi satikāmies nejauši.
Viens otra acīs izlasījām, ka viss mūsos vēl ir dzīvs.
Tikai liktenis mūs aizrāva katru uz savu pusi.
Tikai pēc gadiem mūsu ceļi satecēja vienā pilsētā - Liepājā.
Uzzināju, ka Valdis atkal strādā savā iemīļotajā sporta nozarē, noskaidroju adresi, kur viņš dzīvo.
Reizēm pastaigājos pa to ielu - varbūt satikšu? Tomēr ne.
Piezvanīt baidījos - ko lai teiktu? Nereti šķita - lūk, viņš!
Nē, nebija. Gadi skrēja.
Sirdī vienmēr būs vieta
Neatceros kādā sakarā, bet reiz vīram pateicu, ka Valdim manā sirdī vienmēr būs vieta.
Tas bija neapdomīgi, un vīrs to sāpīgi pārdzīvoja. Pārmeta man.
Bet tas nebija vienīgais iemesls strīdiem. Divi ragaiņi Mežāzis un Auns uz vienas laipas nevar mierīgi sadzīvot. Vienam jāpaiet malā. Tas nomāca.
Bet pietika man piespiest podziņu savas apziņas datorā, un uz ekrāna iemirdzējās viens vienīgs vārds. Tas deva spēku izturēt. Jebko.
Bet ar šī vārda īpašnieku kā tai dziesmā - «Es bez tevis, tu bez manis mūžu nodzīvojām.» Tomēr nē.
Ar Valdi vēl bija man lemts tikties - seniora gados, kad jau biju kļuvusi atraitne. Dzīvi vajadzēja kaut kā aizpildīt. Izdevu savu avīzi, izveidoju iepazīšanās klubu. Tāds radās arī Liepājā, un mums radās draudzīga sadarbība.
Reiz liepājnieki uzaicināja mani piedalīties viņu sarīkojumā. Man radās doma: jāsatiek sava jaunības mīlestība!
Kluba vadītāja teica - Valdis būšot. Jau iztēlojos, kā mēs tiksimies, kā dejosim kluba zālē. Bet man iznāca aizkavēšanās ceļā. Kad ierados, kluba vadītāja paziņoja: Valdis mani gaidījis, bet aizgājis uz dežūru.
Atstājis telefonu, lai piezvanot, lai norunātu tikšanos rīt.
Neticami, bet tas notika
Otrajā dienā pie savas automašīnas mani sagaidīja joprojām smaidīgs un mazliet miesās apvēlies kungs. Aizveda savas darbavietas - kādas firmas - dežuranta telpā. Uz galda vāzē mani gaidīja liels sarkanu neļķu pušķis, vīna pudele, cepumi. Valdis lūkojās manī, kā neticēdams atkārtoja manu vārdu.
Laiks saunām mums bija atvēlēts maz.
Uzaicināju seno draugu apciemot mani Rīgā. Neticēju, ka atbrauks, bet tas notika. Nu mūsu rīcībā bija vairāk laika. Gribēju uzzināt par Valda ģimeni. Viņš pastāstīja, ka armijas laikā sagājies ar meiteni. Godīgs būdams, nevarējis viņu bērna gaidībās pamest, tāpēc apprecējis.
Esot divi mazbērni - Valda lielākais dārgums. Pats tagad pensijā, ar sievu rušinoties mazdārziņā, mīlot pamakšķerēt. Tāda rimta, pieticīga dzīvīte.
Savukārt es lepojos, ka viņam pretī sēž nevis pamatskolu beidzis provinces skuķis, bet gan moderna, izglītota sieviete ar stāvokli sabiedrībā. Varēju lepoties ar savu brīnišķīgo meitu, ar viņas prestižo profesiju.
Valdis izvairījās man pieskarties - baidoties satraukties. Pavadīju viņu uz autobusu.
Klusībā cerēju, ka mūsu attiecībām būs kāds turpinājums, kaut vēstuļu veidā vai telefonisks. Bet - nekā.
Podziņa mīlestības datorā
Vienīgi vēlāk, savā dzimšanas dienā, saņēmu brīnišķīgu apsveikumu, pēdējo no viņa. Un atkal ar pašsacerētu dzejoli:
«No sievietes dailes vēlreiz tapt trakam
Un pazaudēt galvu ikvakar...
Ar mani kopā mosties un spārnus savēcini,
Vislielāko no avīždarbiem paveikt zini!»
Tagad esmu pateicīga Valdim, ka viņš necentās atjaunot mūsu draudzību kaut kādā citā kvalitātē, bet nolēma saglabāt šīs visskaistākās jūtas tīras un neskartas, ļāva tai «zvaigznei austrumos» apgaismot manu ceļu mūža garumā.
Kaut kad tomēr mēģināju piespiest podziņu savā mīlestības datorā. Diemžēl ekrāns bija tukšs.
Aizejot no manis, Valdis tanī bija izdzēsis kodu...
***
Iespējams, ka izlasot šo stāstu, būsiet vīlušies, jo tas nav vēstījums par diviem mīlētājiem, kuri, rociņās sadevušies, cieši blakām soļo cauri dzīvei. Zinu, ka tādi ir un var tikai apskaust.
Bet tas nav par mani.
Atvainojiet.