Šīs dienas patiesi liek noticēt, ka viss ir kārtībā. Ka joprojām ir dzīvs īsts kino un, kas ir tikpat svarīgi, - ir dzīva skatītāju interese. Ka ir iespējams radīt to elektrizējošo gaisotni, kas liek sakoncentrēties un iet uz filmām - ik dienu. Starp citu, festivāls turpinās vēl šajā nedēļas nogalē. Un kaut arī tā izskaņā esot manāms pieklusums, jo cik tad var turēt tādu tempu, filmas, kas šajās dienās ir bijušas skatāmas Rīgā, ļauj atgūt pašcieņu un saprast, ka baumas par kino kā nopietnas mākslas, kino kā katarses avota galu ir pārspīlētas. Pat ja BP būtu demonstrējusi daudz vārgāku programmu, nekā tā bija, pietiktu ar vienu Mihaela Hanekes savā eksistenciālajā skaudrumā un reālistiskajā vienkāršībā elpojošo Mīlestību, filmu par bezgalīgām ciešanām un bezgalīgu mīlestību, lai viss nostātos līdzsvarā.
Fakts, ka Mīlestība pirms vairākām nedēļām tika pasludināta par Gada filmu, par to nobalsoja vispasaules kritiķu «komūna» (FIPRESCI biedri), fakts, ka tai ir šā gada Kannu festivāla Zelta palmas zars, neko daudz nevar ne pielikt, ne atņemt filmas raisītajām izjūtām. Virtuālās saziņas tīklā Twitter pēc Mīlestības seansa savērpās viedokļu apmaiņa - kāpēc filmu nerādīs ikdienā Rīgas kinoteātros? Atbilde, protams, slēpjas ciparos - kurš pie pilna prāta ies skatīties sirmgalves sabrukuma hroniku? Večiņu spēlē savulaik izcilā skaistule Emanuela Riva, tā pati, kura vienmēr būs 50. gadu izskaņas filmas - franču Hirosima, mana mīla - seja. Žans Luijs Trentiņāns - šis vīrišķības, enerģijas iemiesotājs 60-70. gadu filmās, arī leģendārajā Vīrietī un sievietē - ir slimības sagrautās sievietes vīra lomā. Kino piemītošā spēja fiksēt sejas, faktūras, ķermeņus, tos «iekonservējot», iespējams, ir vēl dramatiskāku sajūtu radītājs nekā kādas konkrētas filmas sižets.
Mīlestība fiksējusi divus sirmus aktierus, kuri spēlē pāri dzīves finālā un ir spiesti piekāpties iznīcības neatgriezeniskajam triumfam. Franču kinovēstures zināšanas ļauj gara acīm salīdzināt - abus aktierus tagad un pirms gadiem. Salīdzinājums ir skaudrs. Savukārt Mīlestība ir sāpīga, taču arī svētīga pieredze, kā uzstājīgs atgādinājums mums - draiskajiem, virtuālajiem, tviterojošajiem, feisbukojošajiem, interaktīvajiem, mobilajiem, perspektīvajiem, multimediālajiem - par laika neatgriezeniskumu, eroziju, kuru nav atcēlušas ne anti-aging bundžiņas, ne mūsu sašķeltās, impulsīvi komunicējošās patības, kas ar dažādiem nikiem kā spokaini kankari plivinās virtuālajā telpā. Ne velti Mīlestība liek izbaudīt laika nesteidzību un nolemtību - filmas ritms ir lēns, tās norises - apnicīgi sadzīviskas, kā vīrieša dzīve, kuras ritmu veido viņa izdziestošās sievas kopšana, apzinoties, ka nekad vairs nebūs - kā bija. Tā ieliek realitātes rāmī.