Es patiesi paļaujos uz to, ka Satversmes aizsardzības birojs (SAB) savu darbu dara godprātīgi, un esmu pilnīgi pārliecināta, ka nav nekāda objektīva pamata, lai man šīs pielaides nebūtu. Vēl jo vairāk tāpēc, ka astoņus gadus man ir bijusi otrās kategorijas pielaide. Un atšķirība starp otro un pirmo ir minimāla. Drošības policija visus šos gadus manu darbu ir uzraudzījusi, jo strādāju ārkārtīgi sensitīvā jomā - aviācijā, kur mana atbildība bija pārstāvēt Latvijas valsts intereses ne tikai Eiropā, bet pasaulē kopumā. Man nav bijis neviena aizrādījuma vai norādes, ka es jebkādā veidā šo īpašo režīmu būtu jebkad pārkāpusi.
Vai šajā gadījumā nav vainīga iesaistīšanās politikā?
Nezinu, vienīgi bažas rada no dažādām augstām Vienotības amatpersonām jau sākotnēji izskanējušais, ka pielaides varētu nebūt. Tas man liek domāt, ka ir politiķi, kas mēģina to kaut kādā veidā ietekmēt.
Vai šī pielaižu sistēma vispār nav jāapgriež otrādi - visiem ministriem un deputātiem pielaidi iedod pēc noklusējuma principa, nu, varbūt ne visaugstākajā līmenī, bet lai var strādāt. Tad, ja dienestiem rastos kāds pamats bažām par konkrētām personām, to varētu atņemt, pamatojot, kāpēc. Lai nav tā, ka visi jau sākotnēji ir tādā kā aizdomās turamo statusā, bet pieņemot, ka visi godīgi.
Ja mēs skrupulozi skatāmies pēc konstitucionālās iekārtas, Satversme paredz, ka mums ir parlaments, ir prezidents, kas aicina sastādīt valdību, un mandātu, apstiprinājumu ministru darbam dod deputāti, tātad Saeima. Nekur nekādas īpašas procedūras nav paredzētas, ka kādam drošības dienestam būtu vēl augstākas tiesības.
Vara virs varas...
Jā, tāda nav paredzēta, un te parādās konflikts. Manuprāt, tie bija Kalvīša laiki, kad tika piedāvāti grozījumi likumā, tieši paredzot, ka atbildei par ministru pielaidi valsts noslēpumiem jābūt ļoti saīsinātā termiņā, bet Jaunais laiks un vēl citi deputāti iebilda pret šāda veida grozījumiem. Eiropā daudzās valstīs ministriem pielaide tiek dota automātiski, un katrā individuālā gadījumā, kad tiek skatīti augstas slepenības dokumenti, tiek parakstīta atsevišķa deklarācija par to, ka viņi apzinās krimināltiesisko atbildību, ja kaut kas tiek izpausts. Ja ir īpaši gadījumi un aizdomas, tad, protams, tiesībsargājošās institūcijas jebkurai augstai valsts amatpersonai neatkarīgi no tā, ir vai nav pielaides, zināmu uzraudzību veic tik un tā.
Šāda ilgstoša pārbaude paliek arī kā traips biogrāfijā.
Ziniet, es negribu teikt, ka tas būtu traips. Ja es saņemšu pielaidi, apstiprināsies mana pārliecība, ka SAB godprātīgi veic darbu un ir politiski neietekmējams. Savā laikā esmu strādājusi dažādās valstīs, saskārusies ar visdažādākajiem cilvēkiem, pilnīgi iespējams, ka no valsts drošības viedokļa nepieciešama ilgstoša pārbaude.
No tā izriet, ka ministru amatos būtu jāliek cilvēki, kas neko nav darījuši, - viņiem tiešām nekādu problēmu nebūs.
Varbūt tas būtu daudz vienkāršāk un noteikti prasītu daudz īsāku laiku pārbaudēm (smejas). Bet tā ir galējība. Es tomēr izvēlētos tos cilvēkus, kuriem ir pieredze.
Ja skatāmies no sistēmas viedokļa, sanāk, ka vara valstī ir nevis deputātiem, bet drošības struktūrām. Jūs jau arī pārsūdzēt SAB lēmumu Ģenerālprokuratūrā nevarat, jo arī to pārbauda SAB.
Ja mēs skatāmies no sistēmas viedokļa, varam sev šādu loģisku jautājumu uzdot, jo, lai ģenerālprokurors pildītu savu amatu, arī viņam no SAB bija jāsaņem šāda veida pielaide. Šobrīd ir noteikts: ja kāda no personām nav apmierināta ar SAB lēmumu par pielaides liegšanu, var to pārsūdzēt ģenerālprokuroram. Tā ir zināma pārklāšanās un neloģiska situācija - kurš kuru kontrolē. No vienas puses, saskaņā ar likumu es kā tieslietu ministre kaut kādā pastarpinātā daļā veicu darbības koordināciju, ko SAB dara.
Tas jūsu pārraudzībā?
Tā nav pārraudzība, jo SAB ir pilnīgi neatkarīga institūcija. Saskaņā ar valsts drošību reglamentējošiem tiesību aktiem SAB tiešā veidā atbild Ministru prezidentam, Ministru kabinetam, Valsts prezidentam, Nacionālās drošības padomei. Tieslietu ministrija ir organizatoriski administratīva struktūra, kas iesniedz gada pārskatus, bet es neesmu tā, kas koriģē, dod uzdevumus vai pārbauda...
Bet premjeram ir teikšana pār SAB?
Premjeram ir zināma teikšana, jo viņš un Ministru kabinets kopumā ir tie, kas vērtē SAB ziņojumus par dažādām situācijām, apstiprina tā darbību.
Tātad ir iespēja, ka premjers var izmantot SAB politiskās cīņās?
Tīri teorētiski tā saikne Ministru prezidentam ir daudz lielāka.
Izvairīga atbilde. Jautāšu citādi: vai drošības iestādes var būt instruments kāda politiskā spēka rokās?
Esam pieredzējuši, ka tādi mēģinājumi ir bijuši.
Kāda sajūta ir šobrīd?
Es gribētu sagaidīt SAB gala atzinumus. Taču skaidrs, ka šo situāciju var izmantot arī kā vienu no priekšvēlēšanu instrumentiem. Ar savu ienākšanu politikā pirms gada, kad kandidēju uz Rīgas domi, ļoti konkrēti parādīju visiem politiskajiem spēkiem, ka Nacionālā apvienība ir reāli konkurētspējīga - atgriezāmies Rīgas domē ar labāku rezultātu nekā Vienotībai. Esam konkurenti, tagad ir divu vēlēšanu gads. Tikai no katra paša ētikas atkarīgs, kādus instrumentus izmantojam politiskajā cīņā.
Ja jums nav pielaides valsts noslēpumam, kaut kādus jautājumus citi izlemj bez jums. Daudz tādu?
Līdz šim skatītie jautājumi atbilst otrās kategorijas pielaidei, kāda man ir bijusi astoņus gadus. Aizejot no iepriekšējā amata, pielaide tīri formāli tika pārtraukta, un jaunajā amatā tā vēl nav iedota. Tā ka iepriekš es varēju ar šāda veida dokumentiem iepazīties, tagad nevaru. Tas rada virkni jautājumu.
Vai nav tā, ka slepenības režīma noteikšana var tikt izmantota, lai mainītu balsu samēru starp valdības partijām?
Pilnīgi iespējams. Nacionālā apvienība bieži iestājas par radikālākām pozīcijām, īpaši valsts drošības jautājumos un tādos kā, piemēram, zemes tirgus atvēršana, kur mūsu pozīcija koalīcijas partneriem nepatīk. Tāpēc mūsu triju ministru balsis varētu būt neērtas.
Bet, no otras puses, ja runājam par to, vai tiek nodrošināts Tieslietu ministrijas viedoklis, izvērtējot jautājumus no tiesiskuma aspektiem, protams, mūsu ekspertiem ministrijā ir pielaides. Dokumentu ekspertīze tiek nodrošināta. Problēmas ir ar līdzdalību politiskā lēmuma pieņemšanā.
Arī agrāk ir bijuši jautājumi, par kuriem jālemj visiem, bet ne visiem ir pielaide.
Līdz šim ir bijis tā - kamēr kādam ministram nav piešķirta pielaide, ar īpašu saistību rakstu ministrs tiek pielaists. Bet es esmu pilnībā izslēgta.
Taču neesat vienīgā no politiķiem, kam patlaban ilgstoši tiek liegta pielaide valsts noslēpumiem.
Jā, pielaidi ilgstoši nedod arī opozīcijas deputātiem Andrejam Elksniņam un Jānim Urbanovičam. Elksniņa kungs ir iesniedzis sūdzību Eiropas Cilvēktiesību tiesā, un tā ir pieņemta.
Kādas sekas valstij šāda tiesāšanās var atstāt?
Mums ir vairāki precedenti, kad Eiropas Cilvēktiesību tiesa atzīst, ka Latvijas valsts rīcība vai likumi bijuši neatbilstoši, pienākumā izmaksāt dažāda veida kompensācijas.
Arī jūs pārsūdzēsiet pielaides valsts noslēpumam liegumu?
Iestājoties par savu reputāciju, izmantošu visus tiesību aizsardzības instrumentus. Ja vajadzēs, iešu arī uz Cilvēktiesību tiesu.
Ārpus šīs noslēpumu tēmas vēlos uzdot dažus jautājumus, kas skar jūsu kā tieslietu ministres darbu. Vai cīņā pret tā dēvētajiem spaisiem pašlaik rastais juridiskais risinājums būs efektīvs ilgtermiņā?
Es gribētu teikt, ka ar narkotikām nekad nevienā valstī nekas nebūs kārtībā. To nepārtraukti skar mutācijas - vienā vietā apkaro, tā parādās citos un jaunos veidos. Tāpēc tā nevar būt kampaņveidīga cīņa. Jābūt pastāvīgai, neatlaidīgai, sistemātiski koordinētai sadarbībai starp visām tiesībsargājošajām institūcijām, tirdzniecību uzraugošajām institūcijām, veselības, farmācijas un izglītības jomu.
Šķiet, tieši sadarbības trūkums iepriekš bija lielākā problēma.
Nopietnību apzinājās visi - gan Saeimas deputāti, gan farmācijā strādājošie, gan narkologi un psihologi, bet, katram savā profesionālajā nozarē domājot, ko darīt, ir risks, ka bilde var pazust kopumā. Visa rīcība jākoordinē divos blokos: pirmkārt, kā cīnāmies, lai samazinātu piedāvājumu - kā kontrolējam tirdzniecības iestādes, izplatīšanas aģentus. Un kā tas tiek koordinēts pārrobežu jomā. Mēs jau varam teikt, ka brīva preču plūsma ir Eiropas pamats, bet jautājums - kādu preču? Šis princips nevar tikt attiecināts uz brīvu narkotisko vielu plūsmu. Otrs virziens - tikpat mērķtiecīgi un neatlaidīgi jāstrādā ar pieprasījuma samazināšanu caur izglītības programmām, savlaicīgu rehabilitāciju, nevalstiskajām organizācijām.
Tas prasa sadarbību arī ar citu nozaru ministriem.
Par šo jautājumu vairs nav strīdu. Piemēram, ar Izglītības ministriju runājām, kas ir tās alternatīvas, ko piedāvāt jauniešiem. Narkotiku apkarošanas padomes sēdē tikāmies ar Getto Games pārstāvjiem...
... tos tagad visi piesauc kā brīnumlīdzekli visām jauniešu problēmām.
Jā, viņi ir fantastiski. Bet arī savs piemērs ir svarīgs. Es, piemēram, nupat piedalījos Stipro skrējienā.
Tiešām? Izskrējāt visu?
Jā, protams, es piedalos ne jau pirmo gadu. Un mums bija fantastiska Nacionālās apvienības komanda, viens puisis, piemēram, ir ielu vingrotājs.
Mums kolēģi no citām partijām aktualizējuši, ka pēdējos gados lielu daļu Eiropas naudas esam investējuši, uzlabojot skolu sporta laukumus, bet pēc mācību laika tie visi slēgti. Viena no Eiropas Savienības prasībām ir, ka tiem jābūt pieejamiem sabiedrībai. Saprotu, ka tas prasa papildu ieguldījumus apsardzē, bet tas ir risināms. Jo ir arī pieprasījums. Paskatieties, kas notiek Grīziņkalnā - tur nav kur apgriezties.
Daudz mērķtiecīgāk un uzmanīgi jādomā par to, kādā veidā mēs stāstām jauniešiem par narkotiku kaitīgumu un kā mēs piedāvājam alternatīvu. Arī pozitīvie piemēri par bijušajiem narkomāniem, kas veiksmīgi izveseļojušies, jāizmanto ļoti uzmanīgi. Cepuri nost to cilvēku priekšā, kuriem nav kauns un kuri dalās savā pieredzē, apliecina, ka var tikt galā. Tas var iedrošināt pārtraukt lietot narkotikas. Taču tas var arī kādu jaunieti iedrošināt pamēģināt, jo rodas iespaids, ka var taču pārtraukt. Tāpēc ļoti svarīgi ir maksimāli paļauties uz profesionāļiem, kas zina, ko kurai auditorijai stāstīt.
Nākamā aktuālā tēma jūsu pārziņā ir par uzturlīdzekļu piedzīšanu no alimentu nemaksātājiem.
Uzturlīdzekļu garantiju fonds atrodas Tieslietu ministrijas pārraudzībā. Esam konstatējuši, ka patlaban Latvijā katru četrpadsmito bērnu uztur valsts, maksājot noteikto minimumu mātēm, - šobrīd aptuveni 29 tūkstoši tēvu nepilda savu pienākumu pret bērnu. Uzreiz varu teikt, ir daļa gadījumu, kad tas ir objektīvi - nav darba, ir veselības problēmas utt. Tā ir realitāte, ar ko jārēķinās, un nav pamata sodīt šos cilvēkus. Bet ir virkne tādu, kas no alimentu nomaksas izvairās ļaunprātīgi. Tostarp tādi, kas aizbraukuši uz citu Eiropas valsti, sākuši tur patstāvīgu dzīvi un aizmirst par pienākumu šeit. Ir viena daļa tādu, kas aizbrauc, oficiāli nemaksā, bet maksā neoficiālā veidā un tādējādi prasa arī no valsts... Un ir liela daļa nemaksātāju tepat Latvijā, kuri varētu, bet principiāli nepilda savas saistības. Es uzskatu, ka mums, kas maksājam nodokļus un caur tiem palīdzam uzturēt šādu negodprātīgu cilvēku bērnus, ir tiesības zināt cilvēkus, kas ļaunprātīgi izvairās no sava pienākuma.
Ko darīt ar aizbraukušajiem, kuri nemaksā?
Brīva darbaspēka kustība nenozīmē brīvu izvairīšanos no pienākumiem. Risinājums ir veicināt tiesisko sadarbību starp visām ES dalībvalstīm. Šobrīd dokumentu kārtošana šādos gadījumos ir ārkārtīgi gara un sarežģīta. Domāju, ka šādos ģimenes jautājumos jābūt atvieglotai, paātrinātai kārtībai, kādā iegūst informāciju, vai konkrētā persona strādā, vai ir legāli ienākumi, kādā veidā var prasīt, lai no algas automātiski atskaita maksājumus. Ir jābūt tā, ka cilvēks piezvana uz valdības veidoto institūciju, pastāsta, ka ir spriedums, ko bijušais laulātais ignorē, - palīdziet. Ir jābūt valsts servisam, kas problēmu sadarbībā ar ārzemju partneriem atrisina personas vietā.
Vēl viena aktuāla tēma, ko aktualizējis arī laikraksts Diena, ir saistīta ar bērnu adopciju. Audžuģimenes, kas palīdz bērniem, ir beztiesīgas pret tiem, kas atbrauc, noskata, adoptē.
Mēs atbalstām, ka bērni dzīvo audžuģimenēs, bet daudzos gadījumos ir tā, ka audžuģimenēm ir iespēja šos bērnus arī pašām adoptēt, bet to nedara.
Tas ir saistīts ar valsts atbalstu bērnu uzturēšanai, ko tādā gadījumā tās momentā zaudē.
Jautājums, kas patiešām valdībā būtu risināms: lai mēs iedrošinātu audžuģimenes, kurām izveidojusies emocionāla saikne ar bērniem, adoptēt. Ir vajadzīgs arī finanšu atbalsts, lai šie cilvēki netiek nolikti ķīlnieku lomā, kad faktiski izdevīgāk ir saglabāt audžuģimenes statusu.
Vēl viena Dienā aktualizēta tēma ir garās tiesvedības.
Esam veikuši virkni pasākumu, lai uzlabotu tiesvedības procedūras. Radīta iespēja no viena apgabala pārsūtīt lietas uz citu, kur mazākas rindas. Visas tiesas aprīkotas ar video un audio konferenču iespējām, kas samazinās iespēju atlikt tiesas sēdi, ja kāds nevar ierasties. Tostarp, ja atbildētājs ir ārzemēs, viņš var aiziet uz turienes tiesu un tikt tiešraidē nopratināts. Arī cietumos ir videokonferenču iespējas, tādējādi samazinās nepieciešamība konvojēt apcietinātos. Mēs integrējam advokātu kalendārus, patlaban tiek strādāts pie prokuroru kalendāra. Tiesnesis, nosakot lietu skatīšanas datumus, elektroniski redzēs, vai tiešām advokātam vienlaicīgi arī citā tiesā ir lieta. Tā ka pakāpeniski viss iet uzlabojumu virzienā.
Jautājums ir arī par uzticības veidošanu tiesām.
Tieslietu padomē skatījām pētījumu par to, cik daudz sabiedrība uzticas tiesām. Interesanti bija atklāt, ka tiesām vairāk uzticas tie cilvēki, kuri reāli kaut reizi dzīvē piedalījušies tiesvedības procesā. Bet tie, kuri nekad tiesā nav bijuši, savu viedokli par tiesām veido, balstoties uz stereotipiem, arī medijos pārmestām lietām. Tas apliecina, cik liela nozīme ir komunikācijai par to, ko un kā dara tiesa.