Vērojot, cik pacietīgi un apdomīgi Latvijas vēsturnieki piedāvā sabiedrībai faktus par t. s. karstajiem vēstures jautājumiem, rodas jautājums, kāpēc zināma sabiedrības daļa ir tik nesatricināma savos pieņēmumos un alerģiska pret to maiņu. Prasti sakot, vēsturnieki var kaut uz galvas stāvēt, tomēr lielai daļai cittautiešu viedoklis par 1940. gadu, 16. martu, 9. maiju utt. ir iekapsulējies.
Protams, galvenais iemesls varētu būt tāds, ka šīs vēsturnieku aktivitātes notiek latviešu valodas informatīvajā telpā. Ja politiķi patiešām ir norūpējušies par sabiedrības saliedētības veicināšanu, tad ir varbūt jāatsakās no kāda būvprojekta un ietaupītā nauda jāatvēl Latvijas vēsturnieku darbu tulkošanai un izplatīšanai krievu valodā.
Tomēr viens iemesls varētu būt arī jēdziens, kas nelāgi skan, tomēr ir vienkārši objektīva realitāte - lielām tautām piemītošs impērisks domāšanas veids. Un te nav runa tikai par mūsdienu Krieviju un tās ideoloģiskās ietekmes zonā dzīvojošajiem Latvijas iedzīvotājiem. Mūsu lielajam austrumu kaimiņam tas bijis raksturīgi vienmēr. Krievijas izdevniecība Nauka izdod publikāciju sēriju Eiropas salīdzinošās vēstures pētījumi. Sērijas otrajā sējumā (Ģeogrāfija un politika) lasāms pētījums par cariskās Krievijas diplomātiem, kuri pēc lielinieku apvērsuma palikuši emigrācijā un kuri vienotā frontē lobē ASV, Francijā utt., lai Rietumi neatzīst Baltijas valstu neatkarību. Labi, var saprast šādas aktivitātes 1919. gadā, kad šie cilvēki varbūt cerēja, ka boļševikus tūlīt padzīs un viņi varēs atsākt savu sūtņu darbu pilnvērtīgi. Bet notas tiek sūtītas arī 1920., 1921. gadā, kad it kā taču vajadzētu būt skaidram, ka valsts, ko tu pārstāvēji, ir zudusi, un tu attiecīgi neko nepārstāvi. Tātad runa ir par to, ka šie visnotaļ izglītotie cilvēki vienkārši nespēj sagremot, ka «kaut kādas nomales» atšķeļas no varenās impērijas, ka kādam var būt atšķirīgs skatījums un nodomi, pretēji impēriskajam. Skan padrūmi, bet, šķiet, mums ir jārēķinās ar to, ka daļa Latvijas iedzīvotāju svešas valsts karogus plivinās arī tad, kad visi kara veterāni būs jau viņsaulē. Tas gan nenozīmē, ka nav vērts runāt ar nenozombēto cittautiešu daļu, bet, atkārtošos, bez valsts nopietnas attieksmes vēsturnieku darbs paliks runāšana caur skaņu necaurlaidīgu stiklu.