Par līdzšinējo darbu Latvijas Universitātes (LU) Sociālo un politisko pētījumu institūta (SPPI) vadītāja amatā viņš saka: «Neviens nav neaizstājams.» Viņa LU kolēģis politologs Ivars Ījabs gan norāda, ka institūtam tas būšot liels zaudējums, jo cilvēki ar šādām zināšanām un kontaktiem, kas bijis N. Muižnieka trumpis arī komisāra vēlēšanās, apkārt nemētājoties.
«Labais par šo darbu, ka tas ir uz sešiem gadiem. Līdz ar to var plānot ilgtermiņā, ko grib sasniegt pēc diviem, četriem vai sešiem gadiem, un sistemātiski strādāt, kas ir lieliski. Jo bieži vien šādi posteņi ir uz īsu laiku,» Dienai pauž N. Muižnieks, kurš uzskata, ka viņa līdzšinējā karjera un daudzveidīgā pieredze ir palīdzējusi gatavoties jaunajam amatam, kā arī bijusi viņa stiprā puse komisāra vēlēšanās.
Pie gaidāmajiem pienākumiem N. Muižnieks min darbu ar atsevišķām cilvēku grupām, kuru cilvēktiesību stāvokli smagi ietekmējusi ekonomiskā krīze: «Čigāni jeb romi, bērni, sievietes un veci cilvēki.» Tāpat jaunais komisārs sagaida, ka būs jāmeklē intensīvas sadarbības iespējas ar Eiropas Savienības Pamattiesību aģentūru un Eiropas Drošības un sadarbības organizāciju, jo no dalībvalstu puses pastāv spiediens, kas liek novērst EP un citu institūciju darba dublēšanos. «Ir skaidrs arī tas, ka visi cer, ka komisārs varēs palīdzēt atslogot Eiropas Cilvēktiesību tiesu. Ir ļoti daudz klonu lietu, kas no vairākām dalībvalstīm atkārtojas par vieniem un tiem pašiem jautājumiem. Un tad komisāram ir jāmēģina uzzināt un risināt cēloņus, kāpēc atkārtoti no vienām un tām pašām valstīm nonāk līdzīgas lietas,» savus pamata pienākumus klāsta N. Muižnieks. Viņam padomā esot arī attīstīt sfēru, kas līdz šim EP neesot bijusi īpaši aktualizēta: «Cilvēktiesību un informācijas sabiedrība - sociālie tīkli, digitālā lasītprasme, kā darboties ar sociālajiem tīkliem un izmantot jaunās tehnoloģijas, lai veicinātu cilvēktiesības.» Vaicāts par pilnvarām, N. Muižnieks saka, ka pirmām kārtām tas ir štābs ar aptuveni 25 ekspertiem, kas palīdz nosegt visas 47 dalībvalstis. Kuras būs pirmās no dalībvalstīm, ko N. Muižniekam kā komisāram būs jāapmeklē, viņš uzzinās tuvāko mēnešu laikā.
Pirms ievēlēšanas N. Muižnieks Dienai pauda, ka Latvijas notikumus saistībā ar gaidāmo referendumu par otro valsts valodu līdz vēlēšanām komentēt nevēlas. Arī nākamajā dienā pēc ievēlēšanas, viņš joprojām bija izvairīgs: «Tas ir drīzāk politisks, nevis cilvēktiesību jautājums. Man ir žēl, ka mēs atgriežamies pie jautājumiem, pie kā mēs bijām pirms 15, 20 gadiem, - par divām valsts valodām un pilsonību visiem. Es kā Latvijas pilsonis balsošu pret divām valsts valodām, bet sīkāk komentēt nevēlos.»
«Nils ir cilvēks, kurš nevis ālējas un mētājas ar nepārdomātiem izteikumiem, bet ir gatavs runāt ar visām pusēm, lai panāktu rezultātu,» teic politologs I. Ījabs. Viņš atzīst nožēlu, ka N. Muižniekam nāksies pamest institūta vadītāja krēslu, bet vienlaikus norāda, ka tas ir ieguvums, jo komisāra amatā būs cilvēks, kurš saprot, kas šeit notiek, nevis nezināšanas dēļ «runā muļķības par Latviju». «Pirmkārt, tās ir zināšanas. Otrkārt, gan personiskais šarms, gan spēja dibināt kontaktus,» N. Muižnieka priekšrocības komisāra vēlēšanās uzskaita LU Sociālo zinātņu fakultātes dekāns Juris Rozenvalds.
Par N. Muižnieku EP cilvēktiesību komisāra amatā, uz kuru kandidēja vēl divi konkurenti, tika atdotas 120 balsis.