Ņemot vērā slikto ziņu pārsvaru informatīvajā telpā, var saprast amatpersonu lepnumu, uzzinot, ka Latvijai izdevies par 10 vietām pakāpties Pasaules Bankas Doing Business reitingā. Rau, pat igauņus esam apsteiguši... Te gan jāatgādina, ka daža laba Āfrikas valsts šajā apskatā arī tradicionāli ierindojas gana augstu, tomēr uzņēmējdarbību regulējošās likumdošanas vides sakārtošana nenozīmē ekonomisko attīstību. Valsts jau var noteikt, ka jaunu uzņēmumu var nodibināt kaut 10 minūtēs, bet, ja šajā valstī ir slikta pirktspēja vai eleganti izstrādātos likumus ignorējoša korupcija, tad ārzemju investors nenāks. Reitingi vispār ir «slidena tēma»: virkne bijušo PSRS republiku (Krievija, Vidusāzijas valstis) dažādos politiskās brīvības reitingos ierindojas starp «sliktajiem zēniem», tomēr tas nemazina šo valstu pievilcīgumu ārvalstu investoriem un pat zināmu auklēšanos ar konkrētajiem režīmiem.
Lai kā arī būtu, iemesli, kāpēc Latvija konkrētajā reitingā ir tik braši pakāpusies, atklāj to, ka ir kļūdaini valsts ekonomiskās politikas veidošanu asociēt un attiecīgi to uzticēt t. s. ekonomiskā bloka ministrijām. Proti, kāpumu ir nodrošinājis Tieslietu ministrijas (TM) un tai pakļauto institūciju darbs. Tas nenozīmē, ka uzņēmējdarbības vides uzlabošanas funkcija jāatņem Ekonomikas ministrijai - runa ir par to, ka TM nav tikai tiesnešu algas un kadastrālās vērtības, attiecīgi arī TM institūcijas ir jāstiprina (un jāuzrauga!), ja vēlamies, lai radīt darbvietas Latvijā ir izdevīgi.