Paldies par komplimentu. Politikā dažreiz nav tik komfortabli, bet arī šis ir darbs, kas jādara.
Kas bija tas, kas jūs politiskajā vidē pārsteidza visnepatīkamāk?
Visnepatīkamāk bija tas, ka es atceros no savas iepriekšējās akadēmiskās dzīves, cik daudz laika esmu investējis tam, lai, piemēram, pārliecinātu esošos politiķus vai valsts ierēdņus, lai viņi kaut kādā veidā izmantotu mūsu pētījumu rezultātus. Un pēc tam atnākt politikā un saprast, ka politika bieži vien var pieņemt būtiskus lēmumus, balstoties, nezinu, uz Māmiņu kluba veikto interneta aptauju.
Jūs uzskatāt sevi par liberāli?
Vairāk jā.
Ko nozīmē būt liberālim XXI gadsimta otrajā gadu desmitā?
To pašu, ko tas nozīmēja Mao Dzedunam. Lai kas viņš arī bija, viņš teica - ja tu dosi nabagam zivi, tu viņu pabarosi vienu dienu, ja tu iemācīsi viņam makšķerēt, tu nodrošināsi viņam iztiku visu dzīvi.
Liberālisms cilvēkam asociējas ar dažādām lietām. Vienam tas saistās ar viendzimuma laulību atļaušanu, citam - ar elektrības tirgus liberalizāciju, kā dēļ viņam pieaugs elektrības cenas.
Es teiktu, ka liberālisms ir ticība indivīda iekšējam spēkam.
Jūs uzskatāt, ka liberāla politika ir sabiedrībā pieprasīta?
Tā problēma šobrīd ir - kad mēs sakām - liberālisms, tas dažādiem cilvēkiem nozīmē dažādas lietas. Baidos, ka 99% Latvijā īstenībā nesaprot, ko liberālisms nozīmē.
Vai arī viņi nevēlas makšķerēt, bet vēlas zivi?
Es teiktu, ka pasaulē tas ir, ja vēlaties, kā šis iņ un jaņ. Pasaulē vienmēr būs spēki, kuri vēlēsies pārmaiņas. Pārmaiņu virzītāji vienmēr būs noteikta veida indivīdi. Indivīds vienmēr ir pārmaiņu virzošs spēks. Būs cilvēki, kuri dažādu iemeslu vai slinkuma dēļ pieprasīs sevi pasargāt no pārmaiņām. Tie būs tie, kuri vairāk zaudēs no pārmaiņām, varbūt nokļūstot relatīvā nabadzībā vai kaut kā tā. No tā veidojas, no viens puses, konservatīvisms, no otras puses, liberālisms. Latvijā, kamēr vien tā būs nabadzīga valsts, vienmēr būs pieprasījums pēc būtībā liberālas, uz izaugsmi vērstas politikas.
Jūs minat izmaiņas, bet cilvēki nesaprot, kāpēc ir jāliberalizē elektrības tirgus, kā rezultātā pieaug cenas.
Cena pieaugs ne tāpēc, ka tiks mainīts elektrības tirgus, bet gan tāpēc, ka iepriekšējā valdība uzņēmās saistības attiecībā uz koģenerāciju un atjaunojamās elektroenerģijas ražotājiem, kuru apjoms ir 12 miljardi latu. Ja ir saistības, tad kādam par tām ir jāmaksā. Tas kāds ir elektroenerģijas patērētāji. Tas nekādā veidā nav saistīts ar tirgus liberalizāciju.
Jautājums par gāzes tirgus liberalizāciju. Kā tur izskatās?
Dažos vārdos to izskaidrot būtu grūti.
Vai notiks tirgus atvēršana paredzētajā 2014. gadā, vai tā būs ierobežota atvēršana, ņemot vērā privatizācijas noteikumus?
Privatizācijas līgums ar Latvijas gāzi noteikti tiks ņemts vērā, un valdības mērķis nav iet tiesvedības ceļu, kā tas bija Lietuvā.
Tad būs kompromisa variants?
Skaidrs, ka mērķis ir nodrošināt patērētājam pēc iespējas zemākas cenas. Kādā veidā to izdarīt - jo liberalizācija ir tikai līdzeklis, kā nodrošināt konkurenci, no kuras gāzes tirgū cenas kļūtu zemākas. Ir jāņem vērā arī tas, kad šī konkurence fiziski kļūtu iespējama.
Konkurence vienmēr nozīmē zemākas cenas?
Faktiski tā ir. Ir tāda lieta kā dabiskais monopols, kur konkurence nav iespējama, jo ir vajadzīgas fiksētas investīcijas, jo izmaksas ir pārāk lielas tirgus izmaiņām. Tur, kur konkurence ir iespējama, tā vienmēr nodrošinātu gan zemākas cenas, gan patērētājam izdevīgākus nosacījumus.
Par Reformu partiju. Ļoti bieži lasu, ka viens no partijas reitingu krituma iemesliem ir tas, ka ir bijis neveiksmīgs mēģinājums veidot koalīciju ar Saskaņas centru (SC). Vai šādam vērtējumam jūs piekrītat?
Es tam piekrītu, un tas sakrīt arī ar faktiem. Šis reitingu kritums ir noticis tiešām pēc šiem mēģinājumiem, otrs faktors ir Olšteina sešnieka nodevība, aiziešana no partijas. Es nevaru noliegt, ka šī cena par mēģinājumu iesaistīt SC ir bijusi ļoti augsta.
Tas ir viens faktors. Bet pamatā, pēc jūsu vērtējuma, kas ir tie galvenie partijas sasniegumi un kas ir tas, kas nestrādā?
Par sasniegumiem es minētu trīs. Pirmajā vietā ir tas, ka politikā parādījās vairāki jauni un tomēr profesionāli cilvēki, vairāki no viņiem sevi politikā ir parādījuši un, mācoties tālāk, parādīs vēl vairāk. Jaunā paaudze politikā ir parādījusies pavisam noteikti Rīkojuma nr. 2 rezultātā. Otrs diezgan būtisks sasniegums ir darbaspēka nodokļa samazināšana par 5 procentpunktiem, kur rezultāts būs zemākais darbaspēka nodokļu slogs Baltijas valstī. Trešais - tieši pateicoties Reformu partijai, izdevies īstenot pēc būtības labas lietas, kas bija sen iecerētas, bet nebija atbalstītas, jo citām partijām kaut kā pietrūka entuziasma. Te var minēt nulles deklarāciju, atklātus balsojumus un tā tālāk.
Bet kāpēc cilvēki to nenovērtē?
Kādu laiku bijām domājuši, ka mums ir vāja komunikācija. Tagad par mūsu komunikāciju esmu drošs. Nākamais skaidrojums, manuprāt, ir tas, ka cilvēki redz indivīdu kopumu. Vairāki jauni cilvēki, kuri ir ienākuši politikā, viņiem ir ļoti simpātiski. Reitingi ir pozitīvi, bet viņi neredz, ka šie cilvēki veido organizāciju. Un tas, manuprāt, ir Reformu partijas galvenais izaicinājums.
Ir grūti redzēt, ja divi no populārākajiem ministriem, kas jūs pārstāv, tā arī nav jūsu partijas biedri...
Tie iemesli, kāpēc viņi nav biedri, ir diezgan dažādi. Es to nesaistītu ar to, ka viņi netic Reformu partijai kā tādai. Te drīzāk ir viena valsts problēma, bet tā ir tāda atsevišķa tēma.
Es atkārtošu, ka Reformu partijas galvenais izaicinājums ir kļūt par partiju. Tā ir organizācija, kurā cilvēki kopīgi strādā kopīgu mērķu sasniegšanai un saprot, ka dažreiz kaut kas ir jāupurē, lai kļūtu par kopīgiem cīņu biedriem organizācijā, kurā savas domstarpības demokrātiski atrisina iekšpusē, bet kura ir monolīta uz āru.
Saprotu, ka esat apņēmies to darīt, jo plānojat pretendēt uz partijas vadītāja lomu.
Pēdējā pusotra gada laikā esam ielikuši lielu darbu Reformu partijas frakcijā. Cilvēki frakcijā ir dažādi gan reģionālā griezumā, gan attiecībā uz izglītības līmeni, ar dzīves pieredzi un tā tālāk. Tomēr, es domāju, pusotra gada laikā mums ir izdevies radīt Saeimas disciplinētāko frakciju.
Vai tāda tā būs arī pēc pašvaldību vēlēšanām?
Domāju, jā.
Vai varat paskaidrot, kas ir mūsu valsts pašreizējā lielākā problēma?
Es mēģināšu izmantot vienkāršu skaidrojumu, kāda, manuprāt, ir šīs valsts lielākā problēma. Mums ir noteikts samulsums par to, kāds ceļš ir ejams. Kādu laiku atpakaļ bija tā saucamais Vašingtonas konsenss, kad bija skaidra recepte, kas jādara, un tas tika darīts. Tam bija panākumi, bet bija arī vilšanās tajā ziņā, ka bija lozungi, ka Latvija kļūs par attīstītu valsti uz apmēram šo brīdi, un tas diemžēl nav noticis. Tai pašā laikā pasaules mērogā esam redzējuši valstis, piemēram, Singapūru, kurām izdevies izrauties lielākā mērā. Patlaban situācija pasaulē un Latvijā vairs nav šāda, nav šī Vašingtonas konsensa, ir zināms samulsums. Daži cilvēki domā, ka, nomainot papīrus, ieviešot eiro, tas būtu risinājums.
Ko domājat ar Vašingtonas konsensu?
Tas ir radies no tā, ka dažas attīstītās valstis, saskaroties ar mazāk attīstīto valstu problēmām, nolēma, ka tām būtu jākopē viņu pašu attīstības ceļš. Bijuši mēģinājumi simtprocentīgi kopēt kaut kādas institūciju darbības un tā tālāk. Sākotnēji tā bija Latīņamerika, pēc tam bijušās PSRS valstis. Tā domāšana bija tāda, ka, tā kā attīstītās valstīs mēs redzam samērā brīvu tirgu, tas, ko mums vajadzēja izdarīt, ir visu maksimāli privatizēt un liberalizēt, lai tas nonāktu privātu spēlētāju rokās. Tad tirgus neredzamā roka izdarīs visu pārējo.
Jūs vairs neizklausāties pēc liberāļa, to visu kritizējot.
Es to nekritizēju, tas bija sākotnējs un primitīvs mēģinājums. Ievada kurss ekonomikā, piemēram, māca to, kādus brīnumus var radīt brīvais tirgus. Ja studēsiet tālāk, tad sapratīsiet, ka ir tirgus nepilnības un ka ne vienmēr tirgus var sasniegt optimālus rezultātus. Nepilnības ir diezgan plaši izplatītas un var daudz ko ietekmēt. Kāpēc attīstītās valstis ir par attīstītām kļuvušas? Tāpēc ka vairāku gadsimtu laikā valstis ar uzņēmējiem kopā ir risinājušas tirgus nepilnību problēmas.
Kas tad būtu darāms?
Nepieciešama spēcīga valsts, kas uzklausa savus uzņēmējus. Mums ilgu laiku bija vāja valsts, kas klausa savus uzņēmējus, un tam diemžēl rezultāts bija tāds, ka notika valsts izzagšana ar visiem tiem oligarhu stāstiem. Tagad ir izveidojusies situācija, ka mums ir vāja valsts, kas uzņēmējos neklausās. Saeimā ir ļoti daudz deputātu, kuri uzskata, ka viņi uzvedas labākajās tiesiskuma tradīcijās, līdz ar to viss notiks pats par sevi. Viens tāds piemērs. Es nesen caur Saeimu virzīju grozījumus Būvniecības likumam, uzklausot uzņēmējus, un tie pavisam noteikti bija nozarei draudzīgi. Tad mēs saņēmām pārmetumus - lūk, kā es varu lobēt nozares intereses kādiem būvniekiem. Pat Šlesers un Kalvītis to neesot atļāvies.
Tāpēc es saku, ka valsts ir vāja. Tad, piedodiet, ja ministru alga ir 1200 latu pēc nodokļu nomaksas, jūs vienkārši nevarat dabūt kvalitatīvus, kompetentus cilvēkus uz ministru amatiem. Tie cilvēki, kurus esat dabūjuši, varbūt nejaušības dēļ, piemēram, caur Rīkojumu nr. 2, saprot, ka ilgtermiņā tā dzīvot nevar, jo viņiem ir ģimenes, kredīti. Protams, kopēja vēlme ir nodrošināt labāko arī viņiem. Mums ir tas, ka esam vāja valsts, kuru esam pārmantojuši no iepriekšējiem gadiem - kad bija vāja valsts, bet tā klausījās uzņēmējos, un kaut kādos neformālos veidos politiķi par to nodrošināja sev atlīdzību. Tagad mēs esam vissliktākajā situācijā, iespējams, pasaulē. Mums ir vāja valsts, kurā uzskata, ka uzņēmējos nav jāklausās. Es baidos, ka tas var beigties diezgan slikti.
Es sadzirdu kaut ko no tā, kas nāk no tagadējās Repšes kompānijas.
Es nepievēršu tik daudz uzmanības Repšes attīstības plāniem. Bieži dzirdu, ka tiek minēts Singapūras stāsts, bet man nav skaidrs, cik lielā mērā tas atšķiras no Vašingtonas konsensa, kas arī bija citu valstu pieredzes kopēšana. Tas, ko es runāju, ir - ka jāuzklausa savi uzņēmumi, jo katrai valstij ir savs ceļš, lai valsts var atrast savu veidu, izveidot rīcības plānu. Tas ir tas attīstības izaicinājums.
Vai pēc 2014. gada eiro ieviešanas iestāsies zināmas paģiras, jo tas neatrisinās visas problēmas?
Pavisam noteikti. Viens piemērs. Mans partijas biedrs Edmunds Demeters kādu laiku atpakaļ pārdeva uzņēmumu somiem. Viņam bija ražotne Talsos. Pēc kāda laika izrādījās, ka šis somu uzņēmums ir nolēmis pārcelt ražotni uz Igauniju, acīmredzot salīdzinot visus par un pret un secinot, ka Igaunijā turēt ražotni ir izdevīgāk. Jautājums - kāpēc? Vai tas bija eiro dēļ vai arī tā dēļ, ka darbaspēka nodokļu līmenis Igaunijā ir mazāks. Varbūt ir citi iemesli. Varbūt Igaunijā biznesa vide ir vairāk sakārtota, ar to domājot, ka tirgus nepilnības ir atrisinātas lielākā mērā. Darbaspēka nodoklis arī ir zināms apsvērums, jo, protams, ārvalstu investori negrib maksāt aploksnēs. Un, ja izrādās, ka par oficiālo algu neviens negrib strādāt, jo var taču strādāt kaut kur neoficiāli, darbaspēka izmaksas ir pavisam citas, nekā šķiet. Līdz ar to darbvietas aiziet uz citu valsti. Un kas notiks, ja nākamgad, piemēram, mēs dzirdēsim, ka kādi citi uzņēmumi pārcels ražotnes uz citām valstīm?
Jūs uzskatāt, ka esam samulsuša kapitālisma stadijā?
Ne tikai mēs, bet gandrīz visa pasaule. Katrā ziņā labklājība ir mūsu rokās. Jautājums, vai mēs gaidīsim kādu jaunu Keinsu, kā tas notika pasaulē pēc Lielās depresijas. Jāņem iniciatīva savās rokās un pašiem jārīkojas. Mūsu mērķis ir izveidot valsti, kura ieklausās savos uzņēmējos un, izejot no tā, veido kādu rīcībpolitiku.
Jūs uzskatāt, ka šī valdība uz to nav spējīga?
Es tā neteicu. Es uzskatu, ka šī valdība ar retiem izņēmumiem, ar to es domāju ekonomikas ministru, to nedara. Valdības lielākā prioritāte ir eiro ieviešana. Manuprāt, eiro ieviešana ir atbalstāma, bet tai ir ģeopolitisks, nevis ekonomisks efekts. Kaut kādi pozitīvi augļi varētu būt vidējā termiņā, pēc 10-20 gadiem, tikai ar nosacījumu, ka eirozonai izdosies kļūt par ciešāku politisko savienību. Baidos, ka domāt, ka no eiro ieviešanas notiks kādi brīnumi, būtu naivi.
Vai, jūsuprāt, nav pienācis laiks ļaut ministram Ķīlim aiziet no amata?
Runa nekad nav bijusi par to, ko kam ļaut vai neļaut. Šis ir bijis kopīgs lēmums. Roberts Ķīlis ir saprātīgs politiķis un cilvēks. Un mēs saprotam, ka viss atkarīgs no veselības stāvokļa - ja tas neļauj strādāt, tad neļauj.
Vai pats būtu gatavs iet Ķīļa vietā?
Pagaidām šāds variants nav gluži apspriests. Mēs gaidām skaidrību par Ķīļa veselības stāvokli.
Kā prognozējat Rīgas vēlēšanas savai partijai?
Reālistiski.