Šajā nedēļas nogalē pavisam klusi beidza pastāvēt kaut kas liels un īpašs. Gunta Baško un Ieva Kubliņa paziņoja, ka uz visiem laikiem beidz karjeru Latvijas sieviešu basketbola izlasē, ticami, ka līdzīgi rīkosies arī Liene Jansone, bet bez Anetes Jēkabsones-Žogotas un Ievas Tāres pavadīti jau divi gadi. Tas nozīmē, ka aplis ir noslēdzies un pagājis, ļoti iespējams, visu laiku talantīgākās sporta veida paaudzes laiks. Skaidrs, ka ar šo spēlētāju aiziešanu nebeidzas Latvijas sieviešu basketbols, mums ir pat ļoti labas rezerves, un jebkuras beigas ir kaut kā sākums. Tomēr vienlaikus jāapzinās, ka mēs vairs nekad dzīvajā neredzēsim spēlējam to Latvijas sieviešu basketbola paaudzi, kura iekļuva Olimpiskajās spēlēs un Eiropas čempionātā izcīnīja superaugsto 4. vietu (pēc neatkarības atjaunošanas kas tāds nav bijis pa spēkam nevienai Latvijas sporta veidu komandai), paaudzi, kura sasniedza to, kas nav bijis pa spēkam nevienai citai, paaudzi, kura sniedza tik daudz emociju visā to gammas krāšņumā. Jāapzinās, ka šīs meitenes bija un ir dzīvas leģendas, par kurām nākotnē runās tāpat, kā mūsdienās runā par Uļjanu Semjonovu un TTT, kurām padomju okupācijas dēļ diemžēl nebija iespējas pārstāvēt Latviju un savas valsts izlases sastāvā cīnīties par Olimpiskajām spēlēm un medaļām Eiropas čempionātos. Baško, Kubliņai un Jansonei tāda iespēja bija, un viņas to izmantoja par visiem simt procentiem. Jā, protams, vienmēr var teikt, ka nekādu medaļu mums nav un, visticamāk, arī nebūs. Taču tā šajā gadījumā ir tikai paššaustīšanās. 2009. gada spēle pret Krieviju ir visu laiku apmeklētais sieviešu basketbola mačs Eiropas vēsturē, un cilvēki toreiz bija sanākuši, lai skatītos uz mūsu meitenēm. Un viņām var pārmest visu, tikai ne necīnīšanos no sirds. Gunta Baško reiz uz jautājumu par mērķiem Pekinas olimpiādē tā arī atbildēja - mēs gribam visai pasaulei parādīt, cik lielas ir mūsu sirdis. Un viņas parādīja. Pat šajā, pēdējā, čempionātā par spīti skeptiķiem, bukmeikeriem un noplicinātajam sastāvam iekļuva astoņniekā, kas ir vairāk nekā lielākā daļa uzdrošinājās cerēt pirms turnīra. Protams, ka pēc tā palika arī mazuma piegarša, jo pusfināls atkal bija rokas stiepiena attālumā, taču runāt par kaut kādu izgāšanos ir vienkārši nevietā.
Tāpēc negribētos, lai meiteņu aiziešana no izlases notiktu tik klusu, cik tā notiek pašlaik. Spēlētājas ir pelnījušas Latvijas Basketbola savienības sarīkotu atvadu spēli savu skatītāju priekšā. Spēli, kurā visi varētu pateikt viņām paldies un beidzot tā pa īstam apjaust, ka smaidīgās meitenes, kuras vienmēr it kā bija tepat blakus, patiesībā ir dzīvas Latvijas sporta leģendas. Leģendas, par kurām runājot vienmēr varēsim teikt - mūsu meitenes.