Iespējams, gan kolektīvajā, gan individuālajā apziņā ir dziļa pārliecība, ka patiesībā nāve nav galīgā atskaites sistēma. Cilvēks, kaut neapzinās, tomēr dziļi sirdī izjūt, ka viņa garīgā būtība jeb, kā Kristus teica, Dieva valstība ir mūsos, proti, mūsu patiesais «es» nemirst.
Indivīda attīstības ceļā ir gan fiziski, gan psihiski, gan garīgi veselīgi, ja viņš izglītojas jautājumos par to, kas ir realitāte, kas apziņa, kas ir viņa «es» un kā tas ir savstarpēji sasaistīts. Īpaši paliek interesanti, ja pieņemam, ka esam bijuši, pirms bija ķermenis, esam pašreiz ķermenī un būsim, kad ķermenis būs sairis pīšļos. Šajā sakarībā, par laimi, nāves, apziņas un smadzeņu pētījumi ir uzrādījuši ārkārtēji interesantus, intelektu bagātinošus un izpratni paplašinošus faktus. Ļoti daudzi zinātnieki, Nobela prēmijas laureāti nešaubās, ka ar fiziskā ķermeņa nāvi nekas nebeidzas, taču to pierādīt zinātniski pagaidām vēl sagādā grūtības. Visjaunākie zinātnes pētījumi cenšas noskaidrot, vai tiešām apziņa ir smadzeņu produkts un vai smadzenes nav tikai bioloģisks dators. Pēdējos 35 gados akadēmiskajā zinātnē ir sistematizētas tūkstošiem interviju ar cilvēkiem, kas piedzīvojuši pirmsnāves sindromu - stāvokli, kad klīniskās nāves brīdī cilvēks it kā no malas turpina redzēt, dzirdēt, apzināties notikušo un pēc atdzīvināšanas var to loģiski atstāstīt.
Ir tūkstošiem liecību, kad cilvēki pie sirds apstāšanās, pie galvas smadzeņu elektriskās aktivitātes pilnīga izsīkuma, no dzimšanas akli cilvēki gan reanimācijas laikā, gan operāciju zālēs pēc atdzīvināšanas spēj loģiski pastāstīt visu notikušo līdz pat tādiem sīkumiem kā medikamentu nosaukumi un kilodžoulu apjomi, vienlaicīgi precīzi informējot arī par to, kas viņa reanimācijas laikā ir noticis aiz sienas citās telpās. Kā tas iespējams - tā ir galvenā akadēmiskā neizpratne mūsdienu klīniskajā reanimatoloģijā un arī kvantu fizikā. Interdisciplinārajās zinātnieku konferencēs tiek spriests par faktiem, kas liecina, ka cilvēka personība jeb apziņas enerģijas apjoms turpina pēc tā sauktās nāves eksistēt pagaidām zinātnē nenosauktās citu dimensiju pasaulēs. Šīs zināšanas, paplašinot apziņu, spēj intensīvi sakārtot mūsu psihi. Tās palīdz ar daudz lielāku harmoniju un izpratni pavadīt dzīvi uz zemes, mazinot haosu, bailes un alkatību kolektīvajā apziņas matricā.