Tātad daži vārdi par politiķu retoriku. Un, ja runājam par «makaronu karināšanu uz ausīm» mūsdienu Latvijas politikā, tad jāsecina, ka metodes, paņēmieni nav mainījušies jau gadsimtiem ilgi, turklāt tos kopuši ne tikai profesionāli politiķi (kas salīdzinoši ir samērā jauna šlaka). Pavērsimies uz dažiem paņēmieniem.
Kompetences iespaida radīšana, lietojot skaitļus, statistiku, kurus reāli ir grūti pārbaudīt, ja vien neesi speciālists konkrētajā jomā. «Manā rīcībā esošā informācija liecina...», «makroekonomiskie rādītāji norāda, ka...», «nozares eksperti atzīst, ka...» Un tā tālāk un tādā garā. Skan nopietni, solīdi, tā vis nav «tukša muldēšana». Kas tie par «nozares ekspertiem», kas tā par informāciju - kurš pētīs un piekasīsies? Galvenais - lai būtu skaitļi un attiecīgi iespaids par konkrētību un lietišķumu. Šis stils man atgādina arhibīskapu Džeimsu Ašeru, kas 1650. gadā mācēja pavēstīt, ka pasaule ir radīta tieši 4004. gada pirms Kristus 22. oktobrī 18.00. Divus gadsimtus vēlāk - 1859. gadā - teologs Džozefs Laitfulds precizēja kolēģi: nevis 22. oktobrī, bet 23. oktobrī 9.00. Tam, ka šāda precizitāte ir bezjēdzīga un smieklīga, nav nozīmes, ja skaitļu virpinātājiem mērķis ir bijis iestāstīt, ka «mēs zinām, kā».
Nebaidīšanās no pilnīga ideoloģiskā solījumu «rasola». To mēs redzam jo krāšņi - vienas un tās pašas mutes runā par konservatīvām ģimenes un nacionālajām vērtībām, sociāldemokrātisku nodokļu politiku, konstruktīvu dialogu un stingru mugurkaulu utt. Latvijas politiķiem šajā ziņā ir brīnišķīgs priekštecis - 1881. gadā dzimušais vācietis Ludvigs Kristians Heisers, kurš 1922. gadā nodibināja Kristīgo radikālo tautas partiju (nosaukums vien jau ko vērts...). Vēlētājiem Ludvigs piedāvāja šādu kombināciju: privātīpašuma aizliegšana + cietumu slēgšana + vācu tautas pārākums + nūdisma propaganda. Un jūs domājat, ka par šo miksli cilvēki nebalsoja? Balsoja.
Ekonomisko grūtību laikā valstij nepieciešami izlēmīgi cilvēki, saimnieki, «stingrā roka», jo citādi no šī purva ārā netikt (nu, «stingrā roka» ir mazliet riskants tēls, tomēr pakoķetēt var). «Manā laikā valsts budžetā bija pārpalikums...», «kad es biju [..], man izdevās palielināt Latvijas eksportu par...». Labi skan, vērts pievērt acis uz runātāja citām izdarībām. Kādā valstī bezdarba līmenis posmā no 1933. gada līdz 1938. gadam samazinājās no sešiem miljoniem līdz 34 000. Gods un slava! Šī valsts bija Vācija, un prasmīgais saimnieks - kāds Ādolfs Hitlers.
Domāju, ka vairākums cilvēku nojauš - demagoģija un manipulēšana ir tikpat sena kā cilvēce un nekur nepazudīs arī turpmāk. Tomēr, spriežot pēc tā, ka cilvēki nav apkāvuši cits citu vai citu iemeslu dēļ iznīkuši, veselīga skepse pret valdniekiem ļaužu prātos, par laimi, nemazinās.