Līna Mūze
Neatceros, kad pēdējo reizi esmu redzējis tik laimīgu sportisti...
Laikam spiedzu un lēkāju, jo gandarījums bija milzīgs. Tā ir vienmēr, kad centies kaut ko izdarīt, bet vēlamā rezultāta ilgu laiku nav un tad beidzot tomēr izdodas to sasniegt.
Tā bija taisnība, ka nebūtu braukusi uz pasaules čempionātu Maskavā, ja šosezon nesasniegtu personisko rekordu?
Jā, tā es izteicos, un es savu vārdu turu. Man pietiek savainojumu, un arī šobrīd es vēl neesmu droša, vai būšu vesela. Aizbraukt kā tūristei uz Maskavu - tas nav priekš manis.
Kāds savainojums tevi nomoka?
Es pat nezinu, vai vajadzētu to visu stāstīt. Savainojumi ir pietiekami nopietni. Startēju pēc pretsāpju injekcijas saņemšanas. Tā tas turpinās jau ilgāku laiku, bet kopumā muguras trauma mani nomoka jau četrus gadus. Ar trenerīti (Eiduku - M. Z.) darām visu iespējamo, lai muguru nostiprinātu. Ir jau labāk. Vēl pērn pēc metieniem sāpes bija tik nopietnas, ka gribēju iekosties rokā.
Ko izdarīji citādi pēdējā mēģinājumā (61,97), jo pirms tam bija tikai 56,90 metri?
Vienkārši atbrīvojos un izdarīju visu, ko trenerīte teica, lai ieelpojot, aizturot elpu, četras sekundes lēni izelpojot un nomierinoties. Ja visu izdarīšot pareizi, rezultātam esot jābūt. Tā arī notika - metiens pēc trajektorijas sanāca perfekts.
Vai pietiks spēka sasniegt labu rezultātu Maskavā?
Galvenais būs kārtīgi atpūsties. Pēc Eiropas U-23 čempionāta nebija nevienas brīvas dienas. Strādājām daudz, jo vajadzēja tiekties pēc A normatīva. Nedomāju, ka visi spēki jau ir atdoti cīņā par normatīvu (patiesībā trīs centimetru līdz A normai pietrūka, bet Līna var braukt arī ar B normu - M. Z.). Galvenais, lai sportists psiholoģiski būtu gatavs vēlreiz uzrādīt labu rezultātu.