Esat apmierināti ar sasniegto?
Dāvis Sīmanis. Vizuāli noteikti. Mums ir brīnišķīgs operators Andrejs Rudzāts. Tas ir ļoti svarīgi, jo ideja savienot vietu un mūzikas radītāju prasa, lai par katru vietu priekšstats tiktu radīts ar citiem līdzekļiem. Filmai moto esat likuši Leonīda Desjatņikova teikto - sabiedrībai komponisti nav vajadzīgi, tāpēc viņu tik maz.
Par ko filma ir vairāk - par nevajadzīgajiem vai tomēr vajadzīgajiem komponistiem?
Gints Grūbe. Stāsts nav par sabiedrību. Iedvesmojāmies no citas Desjatņikova tēzes, ka komponists atšķirībā no diriģentiem, dziedātājiem, popzvaigznēm mūzikā ir neredzamā figūra. Filmas uzdevums ir ļoti ambiciozs - parādīt, kā top mūzika. Man vienmēr paticis skatīties filmas par to, kā top izrādes, projekti. Arī šī filma ir stāsts par projektu. Bet ne tikai.
D. S. Parasti domājam, ka pazīstam komponistus. Bet labākajā gadījumā varam atsaukties uz viņu mūziku. Viņi paši ir anonīmi. Mēs mēģinām saprast, kas notiek mirklī, kad komponists bez ārējā apvalka - bez auditorijas, bez interpretiem, kas pēc tam viņa mūziku izpildīs, - sēž un pieraksta mūziku.
G. G. Īsti pat nezinot, kā tā skan. Jo skaņa galvā jau ir pavisam cita.
D. S. Filmā bija ļoti svarīgi parādīt viņu konfrontāciju ar savu mūziku, pirmo reizi to reāli dzirdot.
G. G. Man fascinējošs liekas jautājums, kas notiek, kad komponists ar savu intīmi, vienatnē radīto darbu pēkšņi nonāk publiskajā telpā.
Protams, Saules dziesmu projekts bija iegansts, lai stāstītu savu stāstu par komponistiem. Izrādījās, telpas aspekts nav nebūtisks. Man kādreiz bija ideja taisīt filmu par Austrumeiropas komponistiem, kas dzīvo trimdā. Zīmīgi, ka visi ģeniālie šejienes komponisti nedzīvo valstīs, kur dzimuši. Likās, filma rādītu - vieta nav svarīga, komponēt var jebkur. Bet šī filma pierāda - nē, telpa ir ļoti būtiska. Daudz vairāk, nekā mēs gribētu domāt. Runājot par sabiedrības vajadzībām, es savulaik jautāju Krēmeram - vai ir vajadzīgs prāts, lai klausītos mūziku? Viņš teica - nekādā gadījumā.
Vai mūzika šai aspektā ir unikāla?
D. S. Mūzika ciešāk ir saistīta ar reliģiju, nevis mākslu, jo tā nestrādā ar konkrētiem tēliem. Turklāt laba mūzika, domāju, netop no reakcijas uz realitāti.
G. G. Kančeli filmā saka - top.
D. S. Un saka arī - svarīgākais ir no šīs aktualitātes atkāpties, atrast veidu, kā stāvēt tai pāri.
G. G. Varbūt tas izskaidro, piemēram, Pertu. Kaut viņš nav izvēlējies klusu Bavārijas miestu, bet dzīvo Berlīnē, kas nav ne klusa, ne muzikāli neuzbāzīga vieta.
Vajadzīga atrautība no konteksta vai cits konteksts?
D. S. Filma iezīmē abas variācijas. Gan to, ka vide komponistu ļoti ietekmē, gan to, ka motivē vēlēšanās atrauties no vides.
G. G. Iznāk, ka mēs barojamies no tā, ko viņi dara. Bet tā nav izmantošana. Mēs būvējam ko savu. Liekas, Renē Šāram ir dzejolis - nav nekā labāka, kā baroties no citiem, arī lauva sastāv no pārstrādāta auna. Un šādā nozīmē man patīk pārstrādē piedalīties.
D. S. Mūsdienās ir tendence pievērsties dokumentālajam kino aktualitātes, mirkļa sensācijas dēļ. Nav ziņas, ko autors vēlas raidīt, bet tikai vēlme fiksēt ko tai brīdī aktuālu. Mums ir otrādi - izvēlamies ne pārāk aktuālas lietas, bet ir sava interpretācija. Ceru, skatītāji aiz fasādes ieraudzīs māksliniecisku dokumentālista skatienu. Vēstījums jau nav virskārtā. Nesen skatījos Vernera Hercoga Koktēlnieka Stainera ekstāzi. Viņš vienkāršā cilvēkā, koktēlniekā, kurš lec ar slēpēm no tramplīna, saskata galējās baiļu robežas pārvarēšanu, mistisku eksistenciālismu. Protams, svarīgs ir indivīds, varonis. Bet vissvarīgākais tomēr ir autora virsuzdevums.
Kāpēc latviešu dokumentālajā kino šobrīd ir tik izteikta tendence filmēt populārus kultūras cilvēkus?
G. G. Mazām tautām, kā zināms, ir slimīga attieksme pret savas nācijas lielajiem cilvēkiem.
D. S. Domāju, amerikānisks izmeklējošais dokumentālisms, kas atklāj politikas, vēstures problēmas, mēģina tikt skaidrībā, kas vainīgs, mūsu sabiedrībai neliekas vajadzīgs. Atšķirībā no citām sabiedrībām mēs pie sevis katru dienu runājam - tie zog, tie ir muļķi, tie ideālisti... Ar izmeklēšanu nodarbojamies jau ikdienā, un mākslinieciski to vairs nav interesanti darīt.
G. G. Nav arī pagājis pietiekams laiks, lai mākslā pārstātu darboties padomju kodi. No producēšanas viedokļa dokumentālajā kino mani mulsina tas, ka nevar redzēt cilvēkus ārpus lokālā Latvijas konteksta. Vajag, lai filmas par mūsu ģeniālajiem operdziedātājiem var rādīt ARTE, Amsterdamas festivāls, nevis tikai lokāli.
Taisnība, cilvēki daudz runā, tomēr neko neizrunā līdz galam. Cik drosmīgi ir Latvijas mākslinieki?
D. S. Atbildēt var tikai par sevi. Mani karstās tēmas neinteresē, jo šeit jebkurā aktuālā tēmā iekšā ir tāds maziskums... Mums ir maz lielu cilvēku, bet runāt par cilvēku sīko dabu nav interesanti.
G. G. Sociāli politiskos jautājumos cilvēkiem ir grūti tikt vaļā no sarūgtinājuma par padomju laikiem, eiforijas no atmodas, vilšanās šajā laikā. Tas kļūst par klišeju un neļauj taisīt kino. Viena no brīnišķīgākajām filmām, ko esmu redzējis, ir Miroslava Janeka filma par Vāclavu Havelu. Bet viņi filmēja piecpadsmit gadu.
Kādai jābūt režisora drosmei pateikt - vēl nemontēsim. Tagad iznāk stāsts gan par laiku, gan Havelu.
D. S. Havels var pārstāvēt vēsturi, jo viņš ir liela personība.
G. G. Par Lembergu nevarētu uztaisīt dokumentālo filmu?
D. S. Pieļauju, varētu. Bet vai tas nebūtu idealizēts portrets par dīvaino cilvēku pie jūras?
Tas jau ir jautājums par drosmi.
G. G. Godīgi sakot, drosmes trūkst. Drosmes izkāpt laukā no laika, kurā atrodies.
D. S. Drosmes trūkst abām pusēm. Šodien dokumenālisms cenšas kļūt aizvien radikālāks, jo filmai ir jāspēj šokēt. Pret varoņiem bieži izturas nežēlīgi, un cilvēki jūt, ka ar viņiem izrēķinās. Tāpēc man liekas svarīgi uztaustīt nevis sociālpolitisku situāciju, bet cilvēcisku kondīciju. Tas ir interpretējami arī internacionāli.
G. G. Viena no lielākajām konvertējamības problēmām latviešu kino - humora izjūta. Tā ir problēma - paskatīties uz sevi no malas. Tikai tā iespējami joki. Pretējā gadījumā, ja veidosi filmu par Lembergu vai Šķēli, neizbēgami būsi vai nu vienā, vai otrā politikas pusē.
Kas ir laba dokumentālā kino kritēriji?
D. S. Svarīga ir domāšanas dokumentēšana. Domāšana var būt galēji subjektīva, bet tas ir vienīgais, kas ļauj dokumentālajam kino turpināt eksistēt. Jo filmēt jau var jebko. Un daudzas dokumentālās filmas šodien ir inscenētākas par spēlfilmām.
G. G. Ar godīgumu latviešu kino ir problēmas no sākta gala, jo visi ir radušies no Padomju Latvijas veidošanas, kur bija jāmeklē zemteksti. Viens no retajiem, kura filmas var skatīties bez zināšanām par to, ko tai laikā rakstīja avīzes vai drīkstēja runāt publiskā telpā, ir Podnieks. Ulda Brauna filmās, piemēram, ir jāzina, kāpēc naratīvs ir tieši tāds.
D. S. Toties Brauna filmas ir ģeniāli godīgas pret savu vizualitāti. Ja godīguma nav, jāuzdod jautājums - vai tas man liek domāt? Jo, visticamāk, neliks domāt arī skatītājam. Spēlfilmu kontekstā saka - skatītājam domāt nevajag, vajag psiholoģiski reaģēt. Dokumentālajam kino un labam spēles kino tomēr ir jāraisa līdzdomāšana.