Nāk prātā vecs latviešu sakāmvārds - «mīlēties [oriģinālā tiek lietots daudz piparotāks vārds] gribas, bet pātarus nemāk». Mēs redzam iesācējus, kuriem baigi gribas, bet kuri īsti nezina, kā tur ar to meiteni - vispirms puķes un saldo vīnu pēc tam vai otrādi. Tas ir acīmredzami. Pirms vairākām nedēļām Zatlers LNT pārmeta Saskaņas centram pieredzes trūkumu un neprognozējamību. Kas mums to saka? Nepieredzējušas salašņu bandas vadonis par partiju ar 15 gadu pieredzi!
Uzkrītoši ir arī vēl cits aspekts. Vakar [7. oktobrī] skatījos LTV diskusiju par politisko situāciju, valdības veidošanu. Savākušies asākie komentētāji: Aivars Ozoliņš, Elita Veidemane... Pirmās stundas laikā vārdi «oligarhs», «tiesiskums» neizskan vispār! Tas nozīmē, ka visa tā ņemšanās ir bijusi pa tukšo, ja pat komentētāju līmenī tas vairs nav aktuāli. Tagad runā par integrāciju, šķelšanu, vienošanu - it kā mums te draudētu pilsoņu karš - lai gan šādas tēmas nebija ārkārtas vēlēšanu iegansts.
Pārtraukšu tevi... Labi - Zatlera cilvēkiem pietrūkst pieredzes, kā jau tu diezgan neganti raksturoji. Bet Vienotībai taču tādai vajadzētu būt, tomēr arī tās manevri brīžiem ir nesaprotami.
Piekrītu, ka Vienotība faktiski ir vienīgais pieredzējušais spēlētājs (lai arī ar neskaidru politisko platformu), savā ziņā ieņēmis Latvijas ceļa un Tautas partijas nišu tādā aspektā, ka zina, ko grib un kā to dabūt. Viņiem ir savi valsts sekretāri, valsts dienestu vadītāji un cilvēki, kuri māk starp viņiem visiem izskraidīt. Bet! Izskatās, ka līdzšinējā ņirgāšanās par to, cik vienota ir pati Vienotība, izrādīsies pamatota. No vienas puses, viņi tā īsti palikt opozīcijā negrib. No otras puses, ja viņi grib uzņemties iniciatīvu, tad Vienotībai pašai vajadzētu aicināt Saskaņu valdībā. Un, starp citu, šādā kombinācijā viņi pat viegli apstiprinātu mazākuma valdību... Nu zini kā - uzklausījām darbaļaudis un profesionālās organizācijas, Dūklavam jāturpina strādāt zemkopības ministra amatā utt. Mierīgi. Krištopana valdība 2. Problēma ir tā, ka tā grupa, kurai ir varaskāre, Vienotībā ir vājāka par to grupu, kurai sadarbība ar SC nav pieņemama, turklāt svarīgi, ka šai pēdējai grupai (Ina Druviete, Janīna Kursīte u. c.) tā nav poza. Savukārt tā grupa, kas stutē Dombrovski, Jaunais laiks, ir novājināti.
Labi, vīri un sievas plēšas, bet gan jau tas beigsies. Vai tas pieder, kā saka, pie lietas, vai arī tās izdarības, ko redzam tagad, atspēlēsies vēlāk? Citiem vārdiem sakot, tā ir tāda politikas īpatnība, vai arī tur ir kāds sliktums valstij kopumā?
Sliktums jau ir kopš 2007. gada. Tas, kas notiek, ir nācijas pašdestrukcija. Varu tikai ar ļaunu prieku teikt, ka šis parlaments ir tieši tāds, kā es paredzēju, kad pēc Rīkojuma nr. 2 aicināju referendumā likt jautājumu ne tikai par 10., bet uzreiz arī par nākamās - 11. Saeimas atlaišanu. Lai nebūtu vēlāk jāmokās, jo bija skaidrs, ka būs tāda pati neapmierinātība. Tas, ko mēs redzam, ir politiskās deģenerēšanās sekas.
Kā tu saproti šo apzīmējumu «deģenerēšanās»?
Tā, ka nacionālā elite nepilda elites funkcijas. Elitei ir jāspēj piedāvāt idejas, personības, bet mūsējā to nespēj. Ja skatāmies tos smalkos politoloģiskos formulējumus, tad politika ir kolektīva spēja vienoties par grupai saistošiem lēmumiem. Un latvieši kā grupa ar to netiek galā, nespēj īstenot pašpārvaldi.
Kas tā par žākstīšanos ar SC? Ja ņemam, tad ņemam, ja neņemam - tad pie tā arī paliekam, nevis mainām viedokli ik pēc dažām dienām...
Šajā gadījumā slikti būs abos gadījumos... Redzi, normāli būtu, ka politiskā pārstāvniecība grupējas atbilstoši idejām, ideoloģijai. Labējie - kreisie, nacionālisti - kosmopolīti, liberāļi - konservatīvie. Un tad cilvēks var izvēlēties viņam tīkamu ideoloģiju, izvērtējot arī, cik uzticami ir šīs ideoloģijas nesēji. Jo var jau gadīties, ka ar ideoloģiju viss kārtībā, ko nevar teikt par tās nesējiem. Piemēram, Lielbritānijā savulaik vēlētāji, kuri tradicionāli balsoja par torijiem, neatbalstīja Džonu Meidžeru - ne jau tāpēc, ka būtu vīlušies konservatīvajā ideoloģijā, bet tāpēc, ka konkrētos politiķus uzskatīja par necienīgiem šīs ideoloģijas nesējiem.
Kā pie mums aizsākās šī šļura? Cilvēks, kurš ir stulbs, bet nav analfabēts, Sarmīte Ēlerte, izveidojot Meierovica biedrību, paziņoja, ka par savu uzdevumu uzskata trīs labējo partiju apvienošanu. Es toreiz domāju: kur tad mums trīs labējas partijas? Izrādās, viņa pie tādām pieskaitīja Štokenberga sociālistus! Jo viņa ar labējām saprot tās, kuras nav krievi! Cilvēks, kurš skolā tomēr sacerējumus rakstījis! Ko tu gribi, ja pie mums joprojām uzskata, ka mūsu nacionāļi ir labējie?!
Atgriežoties pie SC... Tā viņu saukšanu par «kreisajiem» patiesībā ir tieši izdevīga Saskaņai, kura attiecīgi vairs netiek uzskatīta par tādu krievu triecienvienību, kas te nāks hansus sist. Un šī izmaiņa uztverē ļauj SC pretendēt uz varu, ko tā nevarēja krievu triecienvienības statusā. Atceries, vienā no Saeimām PCTVL bija liela frakcija, bet šīs partijas nelaime bija tā, ka viņi nopozicionējās kā tādi geto līderi. Mēs aiziesim ar tiem fašistiem sarunāt, maizi, biezpienu atnesīsim, jūs, babuškas, mierīgi sēdiet mājās, ārā nelieniet, tikai balsojiet par mums. Savukārt SC ir pilnīgi cits, antigeto uzstādījums - mēs paši nolemsim, kur šajā pilsētā būs ielas, kur krustojumi, kur bodītes. Lai šādu jaunu uzstādījumu izveidotu, Saskaņai bija jāsavāc sevī visai raiba varza. Kā viņi tur tālāk spēs savstarpēji vienoties, nezinu. Jo - ja paejam nost tam bioloģiski zooloģiskajam aspektam - kas patiesībā kopīgs krievu veikalnieka, krievu firmas īpašnieka, krievu taksista un krievu pensionāra interesēm?
Ja Latvijā atgrieztos situācija, kad ir ideju, nevis mitoloģisku tēlu cīņa, tad tik monolītam SC nebūtu vietas.