Nedomāju, ka varam runāt par kādu sākumu. Jāņem vērā, ka vismaz pēdējās nedēļās pirms 4. augusta pasākums ieguva ekstrēmistisku nokrāsu, bija nojaušams, ka tā būs dažādu margināļu pulcēšanās, savukārt liela daļa latviešu sabiedrības, pat ja tā neatbalsta bēgļu uzņemšanu, uzskata, ja tā var teikt, zem sava goda piedalīties šādā formātā.
Cita lieta, ka līdzīgi pasākumi kā tādi droši vien būs. Jo tādi (skaļas, publiskas aktivitātes) taču ir Nacionālās apvienības (NA) «maize» - atcerēsimies kaut stāvēšanu kailiem torsiem pie Saeimas, protestējot pret Abrenes «atdošanu», 15. maija publisku svinēšanu. Gan jau viņi sekos līdzi, un, kad rudenī vai ziemā Latvijā parādīsies pirmie bēgļi, kaut kādas akcijas būs.
Tad ir jautājums par to sabiedrības daļu, kura ir pret, bet kura šādās akcijās nepiedalās. Galu galā tiek piesauktas aptaujas, kurās 55% izsakās «pret». Kā izpaudīsies šis «pret»? Vai arī nekā neizpaudīsies?
Ziniet, šādas aptaujas ir vienpusīgs indikators, kas rada, piedošanu, perversu priekšstatu par Latvijas sabiedrību. Mana pārliecība ir, ka instinktīvi, ģenētiskā līmenī, tā teikt, cilvēki nojauš, pie kā šādu saukļu skandēšana var novest, pie kā tas vēsturē ir jau novedis. Ne pie kā laba. Latvijas sabiedrības lielākā daļa nav ekstrēmisti.
Turklāt šie cilvēki, kuri tādā vispārīgā līmenī ir «pret», klausās arī to, ko saka Raimonds Vējonis, Laimdota Straujuma, Edgars Rinkēvičs. Un lai ko viņi domā par politisko eliti, pieļauju, ka amatpersonu teiktais vedina viņus domāt, ka arī tai «otrajai pusei» ir savi argumenti, ka vidējā pirksta parādīšana visai pasaulei neko labu mums nedos. Jo arī tā Eiropa nav, ja tā var teikt, ar pliku roku ņemama.
Vai var gadīties, ka protests pret bēgļu uzņemšanu saplūst ar neapmierinātību ar valstī notiekošo vispār? Un šādi iegūst papildu vilkmi?
Man gan liekas, ka šādi pasākumi var būt tīri labi apmeklēti, tomēr es šaubos, ka varētu notikt šāda pārklāšanās.
Vērojot videosižetus par pasākumu, radās iespaids, ka tas ir tāds juceklīgs. It kā kopīgais uzstādījums bija, tomēr vienlaicīgi konfliktējoši saukļi, grupas...
Mazliet ciniski sakot, jā, pasākumu varēja menedžēt krietni veiksmīgāk... Iespējams, tas tāpēc, ka NA nespēj šādus marginālos segmentus kontrolēt, kas, starp citu, pašiem «nacionāļiem» par labu nenāk. Jo tur taču bija arī nepārprotami rasisti! Šajā kontekstā man ir papildu piezīme. Cik var noprast no dažu NA aktīvistu izteikumiem sociālajos tīklos, viņi jūsmo par Ungārijas līderi Viktoru Orbānu. Ja tas tā tiešām ir, tad man jāsaka, ka viņi kaut ko fundamentāli putro. Proti, Orbāna popularitāte tajā Ungārijas sabiedrības daļā, kuru mēs tā vispārīgi varētu apzīmēt kā konservatīvu, labēju, izriet no tā, ka viņš vismaz publiski no margināļiem norobežojas; viņš tieši kultivē tēzi, ka garantē stabilitāti. Ja tu nespēj norobežoties no ekstrēmistiem, tad ne par kādu pašmāju Orbānu nekļūsi (smejas). Es domāju, ka arī pašā NA ne visi ir sajūsmā par šādām iespējām paālēties - nesauksim nu uzvārdus, bet, piemēram, Saeimas frakcijā ir adekvāti cilvēki. Līdz ar to, iespējams, nebija arī skaidrības pašā apvienībā, cik lielā mērā censties pasākumā kaut ko ietekmēt.
Lielā mērā tāpēc, ka šādu pasākumu saturs ir tāds, kā nu tas ir, tas varētu būt papildu arguments Vienotībai un ZZS paust, ka ar šādiem razbainiekiem vienā koalīcijā atrasties nav iespējams. Joks gan tāds, ka abas partijas, kuras teorētiski varētu ņemt NA vietā - No sirds Latvijai (NSL) un «reģionāļi» (LRA) - arī ir stingri pret bēgļu uzņemšanu.
Teiksim tā: ir politikā situācijas, kad ir vērts mainīt vienu sliktumu pret citu sliktumu, līdz ar to NSL un LRA nostāja bēgļu jautājumā varētu arī nebūt nepārvarams šķērslis. Cita lieta, ka tādus «partnerus» kā Artusu Kaimiņu vai Ingunu Sudrabu Solvitai Āboltiņai menedžēt būtu vēl krietni grūtāk. Respektīvi, lai cik grūti būtu strādāt kopā ar «nacionāļiem», alternatīvas ir vēl atbaidošākas.
Cita lieta, ka, manuprāt, «nacionāļiem» pašiem vajadzētu saprast, ka ir vērts pierauties. Tā teikt, papildu punktus dabūjāt, pietiek. Vairāku iemeslu dēļ. Pragmatiskākais - viņi neko neiegūs, aizejot pašiem vai piespiedu kārtā no koalīcijas. Otrkārt, ir jāsaprot, kādas ir konsekvences, ja šī līnija tādā pašā stilā tiek uzturēta - agri vai vēlu viņi nonāks pie saukļa, ka jāstājas ārā no Eiropas Savienības. Un tā jau ir tik nopietna tēma, ka būtu vērts «bumbieri» pakasīt, pirms virzīties uz priekšu pa ceļu, kas var novest arvien lielākā radikālismā.
Un kā ar šo stāstu tiks galā ZZS? Diez vai viņu vēlētājs ir varen liberāls...
Jā, bet vienlaicīgi šis vēlētājs ir, ja tā var teikt, gana patriarhāls, lai respektētu to, ko saka valsts vadītāji.
Ja prezidents Vējonis teica, ka vajag, tad vajag?
Varbūt ne tik drastiski, drīzāk tā, ka šajā tusiņā nav vērts nervus tērēt, tādēļ labāk pastāvēt malā.
«Pret» nometnē pamanītie bez gala kolorītie personāži savu devu nepatikas vai izsmiekla ir pelnīti saņēmuši. Tomēr, ziniet, arī t. s. liberāļu nometne ar iecietību neizceļas. Piemēram, nosaukt par «rasistu», «nacistu», kas nes postu Latvijai, Konstantīnu Pupuru, cilvēku, kurš pirmais pēckara Latvijā publiski pacēla Latvijas karogu 1988. gadā, kad daudzi no mums sēdēja melni un maziņi - tas arī kaut kā griež ausīs...
Es piekrītu, bet kurš jums teica, ka boļševiku starp t. s. liberāļiem nav tikpat daudz kā starp «nacionāļiem»? Tādēļ no šī viedokļa man simpātiskāks liekas tas komunikācijas stils, kādu izvēlējies Valsts prezidents un bijusī prezidente Vīķe-Freiberga. Respektīvi, ka neviens jums neliek kvēli mīlēt šos bēgļus un jā, zināmos apstākļos riski ir, tomēr tāpēc jau ir tāda lieta kā risku menedžments - mums šis jautājums jārisina lietišķi, bez bļaustīšanās.