Uz itāļu futūrisma fona nobāl mani līdz šim par spilgtākajiem (un baisākajiem) uzskatītie gaišās nākotnes gastronomiskie sapņi, kādi aprakstīti Alekseja Tolstoja _Aelitā_ (tur vārds gardums nozīmēja galertu komplektā ar odekolonu) vai Venedikta Jerofejeva poēmā _Maskava-Gailīši_ (inteliģenta sapnis - nobaudīt vārītu govs tesmeni ar heresu).
Mūžīgajā saulē lolotie itāļu nākotnieši 1932. gadā izdod Futūrisma pavārgrāmatu (šķiet, vienīgie, kas pasaules literatūras vēsturē publicējuši pat savu gastronomisko manifestu!). Viņu galvenais ideologs F. Marineti dod zinātnisku pārskatu «nākotnības kulinārijas» ideālu ieviešanā - harmonisks ēdiens nevar tapt bez elektrolīzes, ultravioleto lampu, autoklāvu un vakuumsūkņu palīdzības. Marineti rekomendē ēšanu saistīt ar taktilajām sajūtām (tausti), tādēļ nākotnībā nažu, karošu un dakšiņu nebūs. Lai daudzpusīgāk izjustu ēdienu aromātus, talkā jāņem ventilatoru sistēma, kas ēdējus ieskauj ap galdu. Vertikālie cīsiņi, skulpturālā gaļa - futūristu gastronomiskais leksikons.
1930. gada 15. novembrī Milānas restorānā Pena D'Oca tika rīkots futūristu bankets, kurā starp ēdieniem ar poētiskiem nosaukumiem (buljons no rozēm un saules gaismas, Mēnesnīcas saldējums) bija rodams arī kas gluži «reālistisks» - apēdamā ainava Ekvators un Ziemeļpols - putoti olas dzeltenumi, kas plunčājās starp gaisīgu olu baltumu salām un kalniem, virs kuru cepurītēm lidinās no trifelēm gatavoti polārpētnieku lidaparāti. Izklausās gardi.
Uz grēcīgās zemes no tālajiem XX gadsimta trīsdesmitajiem mani atgrieza kāda ziņa par citu banketu: kādā savā Dienas blogā aprīlī jau priecājos, ka ģeniālā aktrise Merila Strīpa ir uzņemta Amerikas Kinoakadēmijas Goda biedru klubā - šaurā, elitārā kinoprofesionāļu lokā, kurā dzīvo klasiķu skaits ir tikai 17. Tam par godu kādā Losandželosas patosa restorānā (vārdu neminēšu - tas ir kauns) tika rīkotas pusdienas. Ēdienkartē ar šausmām kārtējo reizi konstatēju TO, ko ir spējīgi izgudrot tikai amerikāņu neizglītotie barbari, proti, picu ar melnajiem ikriem. Ja ir kaut kas uz pasaules no ēdamlietām, kas kategoriski nesapas, tad, protams, tie ir aristokrātiski maigie ikri ar brutālo, bet visnotaļ simpātisko itāļu «nabagu ēdienu» - cepto baltmaizes pankūku. Ikriem der tikai viens kompanjons - ledusauksts šņabis. Ārkārtīgam izņēmumam var pievienot arī smalku kā Dieva dvaša citrona šķēlīti.
Trešā galējība: mani beidzot iemācīja pareizi izvārīt olu. Bet par to - nākamreiz.