Mūsu uzņēmuma darbinieki ir Latvijas iedzīvotāji, nodokļus uzņēmums maksā Latvijā un, piemēram, 2011. gadā nodokļos samaksāja vairāk nekā divus miljonus latu. Turklāt arī nopelnītais lielā mērā paliek Latvijā, jo pēdējos piecos gados uzņēmuma attīstībā investējām 10 miljonus latu. Arī 80-85% produkcijas tiek saražoti Babītē, tikai ļoti specifiski produkti tiek ražoti citur, sadarbojoties ar tādiem uzņēmumiem, kuriem ir atbilstošas tehnoloģiskās iespējas.
Bet Spilvas īpašnieks ir Zviedrijā reģistrēts uzņēmums.
Jā, tas gan. Bet, kā jau minēju, reālā darbība notiek Latvijā.
Savulaik nācās uzklausīt Latvijas lauksaimnieku viedokļus, ka izdevīgāk ir izaudzēto produkciju pārdot tirgū, nevis pārtikas ražošanas uzņēmējiem, kuri labprātāk iepērkot lētāko Polijas un Lietuvas produkciju. Kāpēc ne vienmēr izvēlaties vietējo produkciju?
65% no visiem dārzeņiem, augļiem un ogām mēs pērn iepirkām no Latvijas lauksaimniekiem, atlikušos 35% tiešām pērkam no citu valstu lauksaimniekiem. Dodam priekšroku Latvijas lauksaimnieku ražai, tomēr ir svarīgi, lai iepirktais atbilstu mūsu prasībām. Un, protams, svarīga ir arī cena, par kādu lauksaimnieki gatavi savu produkciju pārdot, jo tas ietekmē produkcijas gala cenu. Ja Lietuvas zemenes ir stipri lētākas un atbilst kvalitātes prasībām, tad iepērkam tās Lietuvā. Ne katrs pircējs ir gatavs maksāt būtiski vairāk par produktu tikai tāpēc, ka tajā ir Latvijas ogas.
Mūsu valsts lauksaimnieku produkciju sadārdzina ierobežotais valsts atbalsts, kā arī mazais tirgus. Dažos gadījumos pavīd arī mūsu lauksaimnieku hiperbolizēta vēlme nopelnīt ar augstu cenu palīdzību.
Kādas izmaņas likumdošanā būtu jāveic, lai sekmētu pārtikas produktu ražošanas attīstību? Daudzi ražotāji uzsvēruši, ka nepieciešama samazinātā pievienotās vērtības nodokļa (PVN) likme pārtikai.
Samazināt PVN pārtikai patiešām ir nepieciešams - vismaz par 10%. Daudzi Latvijas iedzīvotāji ļoti skrupulozi rēķina ikdienas izdevumus, apdomā, ko pirkt, ko nepirkt. Tāpēc samazinātā PVN likme būtu labvēlīga valsts ekonomikas attīstībai - cilvēki varētu nopirkt tos pārtikas produktus, ko vēlas iegādāties, un pārtikas ražotāji līdz ar to varētu vairāk pārdot vietējā tirgū. Savukārt lauksaimniekiem - dārzeņu, augļu un ogu audzētājiem - vajadzētu palielināt subsīdijas, jo tas ļautu samazināt cenas ražai.
Spilvas vadītāja Lolita Bemhena pērn Dienā pauda, ka valsts politika neveicina ražošanas uzņēmumu attīstību. Šobrīd situācija uzlabojusies vai pasliktinājusies?
Būtisku izmaiņu nav, un gandrīz visi pārtikas nozares uzņēmumi ar mazākiem vai lielākiem panākumiem cīnās par izdzīvošanu.
Kas traucē pakāpties vienu pakāpienu augstāk, lai varētu domāt par attīstību, nevis izdzīvošanu?
Mēs pērn daudz investējām, lai varētu taupīt energoresursus, lai nebūtu jāpaaugstina cenas gala produkcijai. Augot energoresursu cenām, tagad mēs esam pa nullēm. Ja nebūtu investējuši energoresursu taupīšanā, tad būtu lielos mīnusos. Investējām, lai ietaupītu, bet reāls ieguvums cenu kāpuma dēļ nav jūtams. Energoresursu cenu kāpuma izmaksas mums no kaut kā ir jāsedz, bet iekšējās rezerves nav neizsmeļamas.
Jūsuprāt, pēc iespējas zemāka cena ir galvenais kritērijs, kuram sekojot pircēji izvēlas pārtikas produktus?
Tas atkarīgs no pircēja ienākumiem un izglītības. Ir cilvēki, kas pērk bioproduktus, kaut arī tie ir dārgāki. Citi labprāt ēstu veselīgāk, bet nevar to atļauties, un ir cilvēki, kuriem uzmanības pievēršana produkta sastāvam šķiet lieka, jo viņi uzskata - vecvecāki par tādām lietām nedomāja, bet nodzīvoja līdz 95 gadu vecumam. Tā ka nevar sacīt, ka lētāko vienmēr pērk vairāk.
Tuvākajā laikā Latvijā stājas spēkā jauni Eiropas Savienības (ES) noteikumi pārtikas produktu marķēšanā. Cik detalizēti uz pārtikas produktu marķējuma būtu jānorāda sastāvs?
Mēs savus produktus jau marķējam atbilstoši ES prasībām, un es uzskatu - cilvēkam ir tiesības zināt, ko pērk, bet izvēle - kādus produktus iegādāties - ir katra paša rokās. Kādreiz pircēji vispār nepievērsa uzmanību tam, vai produktā ir konservanti un diskutablais garšas pastiprinātājs E621 jeb nātrija glutamāts. Tagad pievērš. Pagājušais gads bija nozīmīgs ar to, ka no visiem produktiem, kas iet ar Spilvas zīmolu, nātrija glutamātu esam izņēmuši. Aizliegts šis garšas pastiprinātājs joprojām nav, bet pat internetā elementāri atrodamie pētījumi ir diezgan šokējoši. Lai gan jāņem vērā - zinātnieku atzinumi mēdz būt pretrunīgi - viens zinātnieks vakar ir pierādījis to, ko cits šodien apstrīd.
Kas jūsu nozarē izmanīsies pēc Latvijas pievienošanās eirozonai 2014. gada 1. janvārī?
Publiskajā telpā neviens precīzi neatbild, vai eiro Latvijai nāks par labu vai sliktu. Daudzi, kuri sevi sauc eiroekspertiem, sniedz emocionālu, nevis analītisku informāciju. Mums kā uzņēmumam eiro būs izdevīgs, daudzviet jau norēķināmies ar eiro, tāpēc mēs varēsim ietaupīt uz valūtas konvertāciju rēķina. Domāju, ka skepse pret eiro pastāv, jo sabiedrība izjūt patriotismu, kas saistīts ar Latvijas latu. Cilvēki domā: «Beidzot mums ir sava valūta, un tagad mēs atkal gribam no tās atteikties.»
Nevis ekonomiski, bet psiholoģiski faktori ir eiroskepticisma pamatā?
Jā, cilvēkus uztrauc tas, ka līdz ar eiro ieviešanu pieaugs cenas, bet vēl vairāk viņus uztrauc tas, ka atsakāmies no savas nacionālās valūtas un valstiskuma simbola.
Vai Spilvas produkcijai cenas pēc eiro ieviešanas celsies?
Pastāvot fiksētam kursam, pēc kāda tiek pārrēķinātas visas cenas no latiem uz eiro, neredzu iemeslu, kāpēc lai cenas kāptu.
Eksportējat produkciju uz daudzām valstīm, to vidū arī uz Azerbaidžānu, Kazahstānu, Kirgizstānu. Vai izdevies nostiprināties šajos eksporta tirgos? Daudziem pārtikas ražotājiem tas neiet raiti.
Latvijā pircēju ir tik, cik ir, vairāk nekļūst un nekļūs. Jāsaprot, ka vietējā tirgū ievērojamu apgrozījuma kāpumu nevaram gaidīt. Tāpēc gribot negribot ir jāizvēršas eksporta tirgos. Minēto valstu tirgos esam iegājuši samērā nesen, vēl nevaram ar gandarījumu teikt, ka šie tirgi ir mūsējie. Stabilāk jūtamies tādos eksporta tirgos kā Norvēģija, Zviedrija, Somija, Lietuva, Igaunija, arī Krievija, Ukraina, Baltkrievija.
Jāpiekrīt, ka daudziem uzņēmumiem nostiprināties eksporta tirgos neizdodas vispār, bet ātri tas neiet nevienam, jo jāiegulda intensīvs darbs, laiks un enerģija. Neviens jau mūs tur negaida atplestām rokām. Ar tādiem produktiem, kuri līdzīgi vietējai produkcijai, nevaram konkurēt, jo transporta izmaksas tos, salīdzinot ar vietējiem produktiem, neizbēgami sadārdzina. Koncentrējamies uz produktiem, kuri ārvalstu pircējiem šķiet unikāli. Arī Krievijas un Ukrainas tirgū redzam, ka ir produkti, par kuriem cilvēki gatavi maksāt, lai tikai maltītē nobaudītu ko jaunu. Ja cilvēkiem produkts garšo, viņi to pieņem, tad produkts tirgū iedzīvojas. Garša un kvalitāte ir svarīgāka par reklāmu.
Vietējais tirgus augtu, ja Latvijā atgrieztos daudzi patlaban ārvalstīs strādājošie.
Domāju, ka uz lielu reemigrāciju nevaram cerēt. Daudzi latvieši ārzemēs jau ir iejutušies. Pieņemt lēmumu aizbraukt nav bijis viegli, nācies radikāli izmanīt visu dzīvi. Cilvēki uz ārzemēm pat bērnus aizveduši, bērni Īrijā vai citā valstī apmeklē bērnudārzu, skolu. Jābūt nopietnam iemeslam, lai bērnus atkal izrautu no viņiem par ierastu kļuvušās vides un atgrieztos Latvijā. Atgriežoties dzīve atkal jāsāk no sākuma - darbs vai bizness pašiem, izglītības iestādes bērniem, tāpēc jābūt ļoti spēcīgai motivācijai, lai to darītu.
Tikmēr Latvijā parādās strādājošo trūkums, jūsu nozarē trūkst pārtikas tehnologu.
Jā, tā ir, un tas tāpēc, ka pārtikas tehnologa profesijai nav prestiža, turklāt Latvijā ir salīdzinoši maz darba vietu šajā profesijā. Ir tikai loģiski, ja jaunietis, izvēloties studiju virzienu, raugās uz specialitātēm, kurās ir liels darba vietu skaits un labākas iespējas atrast darbu. Mēs mēģinām studentus piesaistīt praksē un pēc tam paturēt, lai viņi redz, ka pārtikas tehnologa darbs ir interesants, ka pastāv karjeras izaugsmes iespējas. Bet pēdējā laikā ir arī maz studentu, ko pieaicināt. Tāpēc esam nopietni apsvēruši domu aicināt uz mūsu uzņēmumu studentus no citām Eiropas Savienības valstīm. Pagaidām gan tas ir tikai idejas līmenī.
Latvijas studentu vidū nav topošo speciālistu, kurus piesaistīt?
Nē, vienkārši vispār ir ļoti maz pārtikas tehnoloģijas studentu. Nav noslēpums, ka pārtikas nozares darbinieki nav tie vislabāk atalgotie, salīdzinot ar citām nozarēm. Tas tāpēc, ka pārtikas ražošanas uzņēmumiem jāskaita nauda līdz katram santīmam. Kā jau teicu, mēģinājām ietaupīt naudu, ko tērējam par energoresursiem, bet atnāk jauni rēķini un redzam, ka ietaupīt neizdosies.