Ar darbu problēmas
Līga sešus gadus nostrādāja vietējā kokapstrādes cehā, bet neesot izturējusi lielo darba slodzi. Vēl iepriekš strādājusi par elektriķi, piena savāktuvē, nodarbinātības dienestā izieti pārdevēju kursi, bet darba nav. Netālajā Aizkrauklē gan vakances esot, taču darba grafika dēļ nav iespējams izbraukāt uz mājām.
Pastāvīgu darbu grūti atrast arī jaunākā dēla slimības dēļ. Zēns ir ar īpašām vajadzībām un mācās speciālā skolā blakus pagastā. Pirmdienās noteiktā laikā jāpavada uz autobusu un piektdienās jāsagaida mājās. Brīvdienās zēns dzīvo mājās, un dēls jāpieskata. Līga gan bija atradusi darbu, bet nevarēja vienoties ar darba devēju, ka viņa šo iemeslu dēļ darbā ieradīsies vēlāk vai aizies ātrāk. «Un ko darīt brīvdienās vai garajā vasara brīvlaikā? Koknesē nav iespējas trīs vasaras mēnešus katru dienu zēnu kaut kur nodarbināt. Vasarā abiem ar vīru bija iespēja strādāt «astoņdesmitlatniekos» Likteņdārzā. Paņēmu zēnu līdzi, taču darbu vadītājs šādu situāciju nevēlējās pieļaut, un vienam no mums bija darbs jāatstāj, lai paliktu mājās ar puiku. Aizgāja vīrs.»
Vaicāta par darba iespējām Koknesē vīriešiem, Līga saka, ka nekādu lielo izredžu neesot. Iebilstu, ka vietējā avīzē regulāri tiek publicēti darba piedāvājumi, uz ko Līga atteic, ka vienā vietā negribot darbiniekus pieņemt oficiāli, otrā esot liela slodze, bet trešajā nemaksājot algu, tāpēc arī tik bieži tie sludinājumi.
Pietiek divām nedēļām
Līgas ģimene līdz šim katru mēnesi saņēma trīs pārtikas pakas, kas piecu cilvēku lielajai ģimenei pietika divām nedēļām. Līga atzīst, ka tas nav vienīgais ģimenes iztikas avots, taču liels atspaids gan, jo ģimenes ienākumi ir bērnu nauda un jaunākā dēla invaliditātes pabalsts - kopā 91 lats, pašvaldība nodrošina garantēto minimālo ienākumu. Jaunākais dēls internātskolā nedēļas vidū esot valsts maizē, piemājas dārziņā izaudzētas saknes, pagrabā kārtojas konservu burkas.
Līga atzīst - milzīgs atvieglojums esot tas, ka viņas ģimenes vīrieši labprāt ēd putras, auzu pārslu, četrgraudu un miežu putraimu - produktu, kas ik mēnesi ir pārtikas pakās. Vienīgi jāiemācās variēt, tās gatavojot - pasniegt ar ievārījumu no pašas pagraba, buljonu, sviestiņu vai kādu citu aizdaru. Līga piebilst - būtu labi, ja pakās būtu kāda taukviela vai buljons.
Nākamajā gadā gan no tā visa paliks tikai sausais vājpiena pulveris un makaroni. Sauso vājpiena pulveri varot izmantot mērču gatavošanā, pankūku, pīrāgu mīklas iejaukšanai, makaronus novārīt pamatēdienam vai vārīt piena zupu. Izdomāt kaut ko varot vienmēr.
Paredz, ka interese zudīs
Latvijas Sarkanā Krusta organizācijas pārstāve un Sociālā atbalsta dienas centra vadītāja Koknesē Līva Skābarniece piebilst - daudzi pārtikas paku saņēmēji norāda, būtu labi, ja šo paku sortiments mainītos vismaz pēc pusgada, jo gadu ēst auzu pārslas tiešām esot par traku. Tāpēc dienas centrs rīko virtuves nodarbības, kurās paku saņēmējiem stāsta un demonstrē, cik daudz dažādu ēdienu var pagatavot no viena un tā paša produkta.
Šovasar atklājās, ka paku izdales vietās krājas neizņemtie produkti. Līva min iemeslus - daži nezina, ka tādas var saņemt, dažiem vienkārši kauns nākt pakaļ, vēl dažiem acīmredzot nav tik spiedīga vajadzība. Līva pieļauj, ka nākamajā gadā neizņemto paku skaits varētu palielināties - tikai par sauso piena pulveri un makaroniem katru otro mēnesi daudziem arī varētu zust interese, jo Koknesē nav gandrīz neviena, kuram šīs pārtikas pakas tiešām būtu vienīgais ģimenes iztikas avots.