Viņa ikdiena uzņēmuma jaunajā, modernajā rūpnīcā Rīgā ir arī jauna testēšanas aprīkojuma izstrādāšana un ieviešana, un te situācijas, ka visu dienu var sēdēt, skatīties uz produktu un domāt, domāt, domāt, esot vēl biežākas. Bet Mikum patīk, ir interesanti, un pašreizējo darbu un darbavietu viņš redz kā labu pamatu, uz kura atsperoties var augt tālāk. Arī iepriekšējā pieredze viņam ļāvusi daudz izmēģināt un daudz apgūt.
Šoferis pārziemo Spānijā
Mikus ir no Duntes. Pēc vidusskolas, sataisījies studēt, iesniedza dokumentus vairākās Rīgas augstskolās - arī RTU loģistikas programmā. Trīs gadus tajā nomācījās, taču nepabeidza. «Biju gaidījis kaut ko taustāmāku, praktiskāku. Tolaik strādāju kādā ražotnē transporta nodaļā, un likās, ka dzīvē viss ir pilnīgi citādi,» Mikus stāsta. Savā darbavietā - metāla jumtu seguma ražošanas uzņēmumā SIA Toode - viņš bija kravas auto šoferis un arī aktīvi komunicēja ar ražotnes klientiem, kuru bija daudz, jo būvniecība Latvijā tobrīd sita augstu vilni. Mikus stāsta, ka, piegādājot jumtu materiālus, izbraukājis teju visus Rīgas un Pierīgas jaunceltos ciematus. Pamazām arī nokārtojis autovadītāja tiesības uz arvien lielākām un lielākām mašīnām. «Bet tad izdomāju - vairs negribu.» Tobrīd līdz ar ekonomiskās krīzes tuvošanos darbā viss sāka bremzēties, turklāt Mikus bija aizgājis no RTU un iestājies Jūras akadēmijā, no kuras izbraukāt uz darbu bija krietni sarežģītāk. Šīs mācības gan bija vien gadu ilga jaunības kaprīze, taču Mikus arī uzskata, ka studijas nav nekas tik fundamentāls, kas jāiesāk un jāpabeidz tikai vienreiz mūžā.
Palicis bez darba un mācībām, Mikus nosprieda, ka grib apgūt spāņu valodu, par kuru interese bija radusies vēl RTU laikā, - tad Mikus dabūja paceļot, iesaistoties organizācijas BEST Riga piedāvātajos kursos citu valstu tehniskajās universitātēs. Daudz nedomājot, viņš pieteicās Eiropas brīvprātīgā darba programmā un gadu sabija Spānijā, kur lielā dienas centrā strādāja ar bērniem, jauniešiem un senioriem ar garīgās veselības problēmām. Rezultātā spāņu valodu Mikus tagad prot itin labi, turklāt Spānijā forši izdevies arī «pārziemot» Latviju skārušo krīzi.
Atgriezies no gada prombūtnes, Mikus «uzprasījās» Latvijas Paralimpiskajā komitejā par asistentu un palīgu vietējā mēroga un starptautiskās sacensībās un pat aizbrauca līdzi Latvijas paralimpiešiem uz pasaules vieglatlētikas čempionātu Jaunzēlandē. Paralēli viņš piestrādāja par ekskursantu izklaidētāju Minhauzena muzejā dzimtajā Duntē, bet pēc kāda laika atgriezās jau labi iepazītajā metāla jumtu ražošanas nozarē - šoreiz par strādnieku Balex Metal Vidzeme ražotnē, kur bez citiem pienākumiem bija arī skārdnieka palīgs. «Skārdnieks bija īsts meistars, kas no metāla ar rokām taisīja dažādas jumta detaļas. Tas, ka tev priekšā ir viens šāds tīrradnis, man likās ļoti labs veids, kā mācīties, - kā senos laikos. Man ļoti patika, varēju viņā klausīties kaut visu dienu,» Mikus atceras. Sanācis daudz ko uzzināt, arī pabūt uz dažiem slaveniem Latvijas jumtiem.
Likās - ko var ņemties…
Tomēr Mikum kremta, ka viņam paša palaišanās dēļ nav pabeigtas izglītības. Jau iepriekš viņam bija radusies doma par tehniskām studijām. Uzzinājis par koledžas līmeņa programmu mehatronikā Vidzemes Augstskolā (ViA) un tajā arī sekmīgi iestājies, Mikus izlēma baudīt studenta dzīvi, laiku veltot vienīgi mācībām. Pirmajā kursā tas arī izdevās, turklāt studijas iepriecināja - tās koncentrējās uz praktisko, un studenti un pasniedzēji biežāk līdzvērtīgi diskutēja nekā ievēroja akadēmisko hierarhiju.
Otrajā kursā Mikus sāka strādāt par apkopes speciālistu SIA Condair, kas nodarbojas ar mikroklimata nodrošināšanu, gaisa sagatavošanu telpās, kondicionēšanas un ventilācijas sistēmām. «Tās vada lielāks vai mazāks programmējams kontrolieris, un tā ir mehatronika. Sistēma pati apkopo informāciju par gaisa temperatūru u. tml., nostrādā pēc ieprogrammētā algoritma un atkarībā no situācijas dod ārā reakciju,» Mikus skaidro.
Šajā darbavietā Mikus izgāja arī vienu no divām obligātajām studiju praksēm, savukārt pie otras viņš tika ārpus Latvijas. «Augstskolā visi tobrīd runāja par Erasmus programmu, un man jau atkal kremta, ka es tajā neesmu bijis. Darbā painteresējos par prakses iespējām pie mūsu piegādātājiem ārzemēs. Mums bija ilga sarakste pa punktiem, par sīkumiem, bija arī divas intervijas, un man jau likās - ko var ņemties… Tomēr beigās ilgais sagatavošanās posms nodrošināja, ka prakses laikā man nebija nevienas problēmas ne ar ko.» Mikus nokļuva Erasmus praksē Condair rūpnīcās. Vispirms Dānijā, kur tiek ražoti industriāli augstspiediena gaisa mitrinātāji. Te viņš piecas nedēļas ik vakaru no rūpnīcas gāja mājās uz golfa klubu meža vidū, kur ziemas sezonā tikpat kā nebija cilvēku sabiedrības, bet piektās nedēļas nogalē sēdās auto, izbrauca cauri Eiropai un ieradās Šveicē, kur jau pirmdienā devās uz prakses vietu vietējā Condair rūpnīcā, kur arī ražo gaisa mitrinātājus, tikai smalkākus. Mikus divus mēnešus bija asistents laboratorijā, kur kopā ar tās vadītāju izstrādāja vēja tuneli, kurā var simulēt dažādus apstākļus, lai tajos pārbaudītu Condair ražoto iekārtu darbību. «Ieviesām jaunu, progresīvu tehnoloģiju, kā to visu vadīt un mērīt,» Mikus saka par šo projektu, kuru ar kolēģiem noslēguši ar ballīti.
Tad viņš atgriezās Latvijā, turpināja strādāt Condair un pabeidza ViA, uztaisot ļoti labu kvalifikācijas darbu - rūpnieciskas iekārtas automātiskās vadības sistēmas prototipu, kas funkcionālā ziņā var sacensties ar Eiropas tirgū jau esošiem risinājumiem. Mikus gan atklāj, ka šis veikums patlaban vēl stāvot mājās plauktā un tiekot pilnveidots, lai kaut kad kļūtu par reālu produktu. Rudenī Miku uz pāris mēnešiem atkal uzaicināja Condair rūpnīca Šveicē - šoreiz ne vairs kā praktikantu, bet kā darbinieku. Tas bija vēl viens projekts, kurā bija jāuzbūvē vēl divi vēja tuneļi testēšanas vajadzībām. Šoreiz gājis drudžaināk, taču kopumā labi, Mikus rezumē.
Kontrolieru kontrolieris
Tagadējā darbā Schneider Electric ražotnē Mikus nonāca šīgada pavasarī. Caur paziņu paziņām uzņēmums viņam zvanīja, interesējās par iegūto specialitāti un piedāvāja atsūtīt CV. Pēc kāda laika aicināja uz pārrunām. «Cik biju bijis uz darba intervijām, tās nekad nebija garākas par 20 minūtēm, bet te bija divas intervijas, katra pa pusotrai stundai. Līdz ar to likās - te būs kaut kas nopietns,» Mikus stāsta par iegūto testa inženiera vietu uzņēmuma jaunajā, šovasar atklātajā rūpnīcā, kas ražo dažādas elektromehāniskās un elektroniskās ierīces: gaismas regulatorus, termostatus, kustību sensorus, dūmu detektorus, gaismas slēdžus u. c. Darbu Mikus nomainījis tāpēc, ka gribējies darīt vairāk. «Te ir cits līmenis, vairs neesmu kontrolieru apkopē, bet to izstrādes procesā. Pirms tam pat nevarēju iedomāties, ka izstrādāt vienu kontrolieru komplektu, par kuru var teikt, ka tas ir gatavs produkts, ir tik laikietilpīgi un sarežģīti.»
Mikus pienākums ir pārbaudīt saražotos kontrolierus, pirms tie nonāk pie klienta, - vai tie domā, reaģē, darbojas, kā vajag. Viņš arī izstrādā testēšanas iekārtas, ar ko testēt rūpnīcas produktus. «Foršākais ir tas, ka problēmas, ar kurām jātiek galā, nekad nav vienas un tās pašas. Tas vienlaikus ir arī tas grūtākais, jo ikreiz kaut kas jāmācās,» Mikus saka un stāsta, ka mehatroniķa izglītība darbā palīdz, tomēr papildus dziļāk «jāiebrauc» arī elektronikā. Viņš priecājas, ka, strādājot rūpnīcā, ir iespēja pašam augt un, ja ir laba ideja, - arī iniciēt ko jaunu. «Ja tu spēj pierādīt ierosinājuma dzīvotspēju, lietderību, atbilstību un «atsišanas» laiku, nav problēmu to arī ieviest. Kaut ko radīt, un ja tas turklāt arī strādā, - tā ir ļoti laba sajūta.»
Savā CV Mikus ierakstījis, ka nākotnē grib darboties projektos, kas saistīti ar ražošanas optimizāciju, mehatronisko sistēmu ieviešanu un ražošanas līniju automatizāciju. Automātiku Mikus pērn sāka studēt RTU, tomēr nu jau atkal ir pārtraucis, jo studijās pietrūka dinamikas un praktiskuma, tāpēc ir pievērsies mācībām ārpus universitāšu sistēmas - dažādiem kursiem. Ja parādās kāds brīvs brīdis, Mikus kopā ar draugiem dodas veloekspedīcijās, pērnvasar aizrāvies arī ar niršanu ezeros.