Gatavošanās pusgadam (2015. gada pirmā puse), kad Latvija būs Eiropas Savienības (ES)prezidējošā valsts, izraisa visnotaļ atšķirīgus vērtējumus. Vieniem tā liekas lieliska izdevība (sākot ar ierēdniecības svešvalodu prasmju uzlabošanu, beidzot ar papildu naudu viesmīlības biznesā), otriem - lieka naudas izmešana. Ja runa ir par pēdējiem, pieļauju, ka premjeres paziņojums šonedēļ par nepieciešamību uz pusgadu-gadu izveidot īpašu ministra posteni, kas nodarbotos tikai ar prezidentūras jautājumiem, izraisa īgnumu. Kā saka, vai mums nav spiedīgāku vajadzību politiskā līmenī sakārtot kādu nozari...
Kā parasti, patiesība varētu būt kaut kur pa vidu. No vienas puses, ja nu esam ES dalībvalsts, tad tas, ka esam arī viena no trūcīgākajām, ka mums ik miljons eiro ir svarīgs, nav attaisnojums vispār neko nedarīt, lai prezidentūrai sagatavotos. No otras puses, nepārspīlēsim arī šo sešu mēnešu nozīmi - gan Latvijas reputācijas uzlabošanā, gan no visas ES interešu viedokļa. Piemēram, ja ielūkojas valdības interneta vietnē pieejamās t. s. nacionālajās pozīcijās par jautājumiem, kas tiek skatīti ES Padomē, atvainojiet, nekā sevišķi izšķiroša vai jauna tur nav. Tas nav pārmetums Itālijai (prezidē pirms mums, šā gada otrajā pusē) - vienkārši tēze (tiražēta arī Latvijas varas iestāžu informatīvajos materiālos), ka prezidējošā valsts «nosaka ES dienas kārtību», īsti neatbilst patiesībai.
Vairāku iemeslu dēļ. Gan tādēļ, ka vismaz pārskatāmā nākotnē nepieredzēti liela ietekme uz ES notiekošo ir Vācijai, - lai ko prezidējošā valsts izdomātu, ja tas neatbildīs Berlīnes interesēm, tas paliks labi un pareizi skanošu vārdu līmenī. Gan arī tādēļ, ka patiešām nopietnās, ilgtermiņa problēmas, ar kurām saskaras Eiropa, sākot ar iedzīvotāju novecošanos, beidzot ar zināmu vērtību krīzi, nav pilnvērtīgi risināmas pie viena kopēja dalībvalstu galda. ES kopumā un konkrētā prezidējošā valsts var kaut simt reižu izvirzīt prioritāti, piemēram, «jauniešu nodarbinātība», - ja dalībvalsts, piemēram, Francijas, nacionālā specifika un iekšpolitiskā situācija bremzē darba tirgus liberalizāciju, tad izkropļots šis tirgus Francijā arī paliks neatkarīgi no Briseles vai Rīgas pūliņiem. Nenoliedzot ES kopējās likumdošanas lielo ietekmi uz dalībvalstīm, atļaušos apgalvot, ka ar lielajiem izaicinājumiem (vienalga - zaļā enerģētika vai izglītības kvalitāte) ik dalībvalstij jātiek galā galvenokārt pašai - saprotot, ko tā vēlas un kā to sasniegt. Piemēram, britu pašreizējā valdošā koalīcija ir mēģinājusi pārņemt arodizglītības elementus no Vācijas un skolu autonomijas elementus no Zviedrijas, tomēr labie piemēri īsti neiedzīvojas - būs vien pašiem jāmeklē savi risinājumi.
Līdz ar to Latvijai, protams, jāgatavojas prezidentūrai, jo slikta publicitāte mums nav vajadzīga, tomēr nevajadzētu arī ar pārlieku jūsmu un to pavadošiem tēriņiem vairot eiroskepticismu Latvijas sabiedrībā.