Ir cēlusies pašapziņa gan Valmierai kā pilsētai, gan apkārtējiem novadiem, kas arī kļuvuši lielāki. Mēs tagad paši atbildam par pasažieru pārvadājumiem, iedzīvotāju veselību, kultūru, sportu - esam pārņēmuši funkcijas, ko veicām kopā ar rajonu.
Bet Jēkabpils, kas arī pērn ieguva lielās pilsētas statusu, sūdzas par lielām grūtībām. Kur ir atšķirība?
Ir laiks, kad pilsētu budžeti ir samazinājušies diezgan katastrofāli - par 30-40%, to katrs jūt, un daļa lielo pilsētu, kur ienākums uz vienu iedzīvotāju ir ļoti mazs, izjūt, ka nav rajona naudas, kas bija diezgan paliela. Ne velti valsts piešķīra vairāk nekā 5 miljonus latu četrām lielajām pilsētām (Rēzeknei, Daugavpilij, Jēkabpilij un Liepājai). Bet kopumā reforma bija vajadzīga.
Ja Valmiera nav šo četru lielo pilsētu vidū, vai tas nozīmē, ka spējat paši sevi pilnībā nodrošināt?
Viņi jau arī spēj, bet jautājums ir par vidējo ienākumu uz vienu iedzīvotāju, kas neietilpa nekādos rāmjos. Ne jau šīs pilsētas pašas ir vainīgas pie tā, ka ir bezdarbs un slikta ekonomiskā situācija. Valmierai ir jāmaksā ap 400 000 latu pašvaldību izlīdzināšanas fondā, ko uzskatām par lielu netaisnību, jo mums tas iznāk ļoti dārgi. Es nesaku, ka nevajag izlīdzināt, jo ir dažādi reģioni, bet ļoti stingri jāskatās līdzi, ko par šo naudu dara.
Cik stabila ir ražošana Valmierā?
Bezdarbs ir starp astoņiem un deviņiem procentiem, kas ir ļoti labs rādītājs, un tāds tas ir, tikai pateicoties mūsu rūpniecības uzņēmumiem un tam, ka pirms divdesmit gadiem pie mums privatizācija notika ļoti veiksmīgi, saglabājot lielāko daļu ražotņu. Ne Valmieras stikla šķiedra, ne Valpro Corp., ne Valmieras piens, ne mēbeļu ražotne neaizgāja zudībā, tās strādā pamatā eksportam.
Zudībā aizgāja vienīgi gaļas kombināts.
Tur jau no paša sākuma nevedās, kaut vienu brīdi bija cerība uz ārvalstu investoru. Tagad mums ir ap 12 hektāru teritorija, kas ir kreditoru pārziņā, tur varētu būt attīstība, klāt ir dzelzceļš, bet…
20.-30. gados bija sarkanā Valmiera, jo tā bija sociāldemokrātu pilsēta, tagad jau ilgāku laiku varam runāt par oranžo Valmieru, Tautas partijas pilsētu. Vai pēdējā laika tendence, ka pašvaldību deputāti pamet TP, varētu skart arī Valmieru?
Es melotu, ja teiktu, ka par šo jautājumu nav domājusi Tautas partijas Valmieras nodaļa, tomēr diezgan strikti nodalītu lielo politiku no pašvaldību politikas. Mums pēc likuma ir jābūt kādā organizācijā, vislabprātāk mēs izveidotu apvienību, bet tad ir jābūt līdz 5000 iedzīvotāju, bet mums viņu ir ap 27 000, tāpēc partija ir vajadzīga. Pēc Jaunā gada mums bija sanāksme, un vadmotīvs bija - skatīsimies, domāsim un pieņemsim vienotu lēmumu. To, kas Valmierā ir izdarīts, daļa cilvēku saista ar partiju, daļa tomēr ar konkrētām personībām. Tautas partija ir mums palīdzējusi arī vēlēšanu kampaņās. Varbūt mēs teātri būtu ar vēl lielākām grūtībām pabeiguši, ja nebūtu Tautas partijas atbalsta, varbūt kāds cits objekts būtu uzcelts vēlāk, bet nav tā, ka mums kāds diktē vietējo politiku. Līdz vēlēšanām ir vairāk nekā divi gadi, pa to laiku daudz kas var notikt gan lielajā, gan mazajā politikā.
Varbūt alternatīva ir reģionālā partija?
Vai mums tagad būtu pēc dažu veiksmīgu pilsētu stāsta katrā pilsētā un novadā jāveido sava partija, cik tas ir ilglaicīgi? Man par to ir šaubas. Politiķi nāk un iet. Labi, Boķis nodibinās partiju, nāks nākamais, un tā paputēs. Mums jau tagad ir trīsdesmit partiju, vai tiešām vajag vēl trīsdesmit?
Jūs pats atzīstat, ka ne bez Tautas partijas atbalsta tapuši vairāki objekti Valmierā. Viens no tiem ir Vidzemes olimpiskais centrs. Vai tagad spējat šo centru uzturēt?
Olimpiskie centri tagad ir katrā reģionā, un mēs nebijām pirmie. Varam būt laimīgi, ka izmaksas bija salīdzinoši mazākas. Varbūt tagad kaut ko darītu citādi, tie, kas būvēja vēlāk, ņēma vērā mūsu pieredzi. Olimpiskais centrs Vidzemē ir vajadzīgs, šeit ir noticis Eiropas čempionāts basketbolā sievietēm, šogad ir pasaules čempionāts U-19, notiek Vidzemes čempionāts hokejā, tas ir ieguvums. Tas, ka nebijām rēķinājušies, ka to būs tik grūti finansēt, ir fakts. Man ir bail nosaukt konkrētus skaitļus, jo budžets vēl nav apstiprināts, bet, ieskaitot kredītsaistības, mums šis centrs šogad izmaksās 170 tūkstošus latu. Nav jau citas izejas, ko tad mēs darīsim, ja reiz tas ir uzcelts. Var jau tagad teikt - vajadzēja celt bez ledus, bet hokeju tiešām spēlē, pat igauņi brauc.
Viens no strīdīgiem darījumiem savulaik bija, ka VOC nopirka no a/s Valmieras piens viesnīcu Naktsmājas. Zinot, ka Valmieras piens pieder Andra Šķēles ģimenei, ir dzirdētas šaubas, vai šis pirkums ir bijis izdevīgs Valmierai.
Tolaik Valmieras piens pārdeva vairākus īpašumus, mēs ilgi diskutējām. Pircēji bija vairāki. Bija variants, ka tā vairs nebūtu viesnīca. Man būtu grūti iedomāties, ka mums paliktu tikai viena viesnīca Wolmar, tik lielai pilsētai ar to ir par maz. Viesnīca bija labā stāvoklī, un par vienu m2 samaksājām ap 420-460 latu. Tā nebija augsta cena.
Kā ir tagad, kad jums vairs nav «savu» ministru?
Vajadzētu kliedēt to mītu, ka tikai tad, ja ir «savs» ministrs, viss ir. Latvija ir tik maza, ka pašvaldību vadītājus personīgi pazīst Valsts prezidents un ministri. Tā ietekme, ka es tagad viens iešu un sev kaut ko sarunāšu, praktiski ir izslēgta. Un vienmēr jāpatur prātā, ka ar vienu vietu ir jāsāk. Ir vienam pirksts kartē jāieliek, vai tas būs Valmierā, Rīgā vai Daugavpilī. Mēs savā latviešu centībā reizēm pārspīlējam. Ne jau viss, kas Valmierā attīstījās, nāca no Tautas partijas, mēs paši strādājām un tāpat varam strādāt arī tagad.
Viens no projektiem, kas paredzēts Valmierā un kur politisko lobēšanu nevar pārmest, ir policijas ēkas būvniecība. Izmaksas tagad ir samazinātas līdz 17 miljoniem latu, tomēr summa ir pietiekami liela. Kā vērtējat, ka šajos apstākļos tiek būvēts objekts ar tādu vērienu, un vai nav alternatīvu?
Ja vispār kaut ko būvējam, ir jādomā ilgtermiņā. Pašvaldība no savas puses visu ir izdarījusi, lai šis objekts taptu. Gadi skrien ātri, un, ja domājam par valsts attīstību, tas ir jādara. Otrkārt, beidzot varētu sākt privātās partnerības projektu. Vajadzētu beidzot sajust šo privātās partnerības garšu, arī citās pilsētās, un to vajag iedzīvināt. Protams, valstij jāskatās uz savām saistībām. Valmieras policijas telpas, kas atbrīvosies, ir ļoti bēdīgā stāvoklī, bet mēs pratīsim tās izmantot.
Izglītības reformu veicot, tiek pieļauta valsts finansēto augstskolu skaita samazināšana. Vai nepieciešamības gadījumā Valmieras pašvaldība būtu gatava palīdzēt Vidzemes Augstskolai ar finansējumu?
Vispirms ir nepieciešams Augstākās izglītības likums, kas ilgus gadus guļ Saeimā, lai mēs varētu paplašināt to cilvēku diapazonu, kas mācās augstskolās. Es vairs nevaru iedomāties Valmieru bez augstskolas. Arī valsts ir izšķīrusies, ir iedots finansējums Inženiertehniskās fakultātes ēkas būvniecībai. Ja varētu ieviest studiju programmas arī krievu un angļu valodā, tad tā attīstīsies, un pamazām pāriesim uz tehniskajām fakultātēm.
Pilnu interviju skatieties diena.lv