Aizvadītās 10. Saeimas vēlēšanas palikušas atmiņā ar daudzu ievērojamu valstsvīru runām un intervijām. Tajās dominēja budžeta, Starptautiskā Valūtas fonda, nodokļu u. c. finanšu jautājumi. Tādēļ daudzi TV skatītāji un radio klausītāji palika neizpratnē, kādēļ runā tikai par šiem minētajiem, bet aizmirst citus svarīgus Latvijas valsts un latviešu tautas turpmākā izaugsmē un izdzīvošanā svarīgus jautājumus. Tātad par to, ko nedzirdējām.
Jāsāk ar tautas veselību - ar nepamatoti augstajām medikamentu cenām. Kur palikušas rūpes par bērnu fizisko attīstību, skolēnu fizkultūru, sportu? Kā arī izglītību? Daudzviet Latvijā likvidētas skolas. Bērniem agrā rītā jāceļas, jāsoļo uz autobusu piestātni, jābrauc daudzi kilometri. Skolā viņi nonāk noguruši. Jāteic, ka skološanās iespējās tajās vietās esam nonākuši tālo cara laiku līmenī. Vai nebija jārunā par plānotu speciālistu gatavošanu? Daudzus atsevišķu skolu absolventus gaida bezdarba problēmas.
Nedzirdēju par Latvijas vēstures kā atsevišķa priekšmeta mācīšanu. Jāmāca Latvijas valsts (no 1918. g.) vēsture. Daudziem pēckara paaudžu pārstāvjiem izpaliek patriotiskā domāšana, savas tēvu zemes mīlestība. Tādēļ arī laimes meklēšana svešās zemēs. Salīdzinājumam atgādināšu, ka toreiz tālajās represiju dienās gulaga nometnēs un izsūtījumā latvieši ļoti ilgojās pēc Latvijas un vakaros lūkojās uz saulrieta pusi, kur tālumā bija viņu tēvzeme. Pēc atbrīvošanas viņi nedomāja par palikšanu Sibīrijā, ziemeļos vai Urālos, kur varēja saņemt dzīvesvietu un labi nopelnīt. Viņi atgriezās Latvijā, kur neviens viņus negaidīja, kur nebija mājokļu, darba, pat izglītības iespēju, un kļuva par otrās šķiras cilvēkiem.
Premjeru sarunās nedzirdējām par iedzīvotāju drošību. Pirmskara Latvijā slepkavība bija ārkārtas notikums. Tagad gandrīz katru dienu - vairākas. Banku aplaupīšana, dzīvokļu apzagšana. Sarunās izpalika kultūra, latviešu valoda, jaunatnes patriotiskā audzināšana, nozīmīgo jaunatnes organizāciju skautu, gaidu, mazpulku atrašanās novārtā. Vēl varu minēt Latvijas lauku atdzimšanu, Latvijas ceļu stāvokli, noziegumus pret Latvijas valsti kā, piemēram, cukurbiešu audzēšanas likvidēšanu, par nevērību, katru gadu iet bojā simtiem tonnu ābolu, augļu, ogu, kas nenonāk konservos, kuru ražošana dotu darbu un ienākumus. Šādi noklusēti jautājumi palika vēl un vēl. Reizēm likās, ka jautājumus par budžetu un nodokļiem uzdod un akcentē, lai būtu viedokļu dažādība, strīdi un intriga.
Nobeigumā dažas rindas par to, kā bija toreiz, pēc Latvijas valsts dzimšanas. Kad pēc Pirmā pasaules kara un brīvības cīņām daudzi atgriezās it kā bijušajās mājās, tur atrada tikai ēku drupu kaudzes, nopostītus dārzus, laukos saraktas tranšejas. Taču latviešu lielā darba un mūsu zemes mīlestība šajos bezcerīgajos apstākļos rosināja celt pagaidu mājokļus zemnīcās. Aparot laukus, vīrieši zirga vietā vilka arklus. Bija jāsamierinās ar ļoti pieticīgu uzturu. Taču Latvija ātri atdzima, atplauka lauku saimniecības, cēlās mājas, kūtis, klētis, rijas. Ļaužu runās nedzirdēja: «Man nepatīk šī zeme, šī valsts, tā man neko nedod.»
Trīsdesmito gadu beigās Latvija dzīves līmeņa vērtējumā jau bija Eiropas vadošo valstu vidū. Gaļas patēriņā uz vienu cilvēku gadā - 85 kg un 1. vieta Eiropā; arī piena patēriņā ar 566 litriem - 1. vieta Eiropā. Tagad gandrīz katru dienu LNT dzirdam, ka Latvijā 15 000 bērnu nav paēduši. Taču pašvaldību sagatavotajās kartupeļu stādīšanas vietās, kur dod gan sēklu, gan mēslojumu, stādīt piesakās tikai daži. Šķiet, ka arī zirga vietā arklu vilkt neviens negribētu. Tātad zudis darba tikums. Taču ir izstieptas rokas, kuras prasa un gaida pabalstus. Toreiz ļoti grūtos apstākļos neticami ātri uzplauka Latvija, bet šodien atsakās stādīt kartupeļus. Tātad šodien svarīgi ir ne tikai budžeta un nodokļu jautājumi, bet arī daudzi citi - arī mūsu tautiešu audzināšanas darbs.#