Neatbildēts jautājums. Recenzija Māras Zālītes "Lācim"

kada ir lāča elpa

Ar lugu par vēsturi es saprotu vēsturiskos notikumos vai materiālos balstītu autora stāstu vai versiju par šiem notikumiem, bet nekādā ziņā ne ar latviešu valodā sastopamajiem saikļiem saistītus no attiecīgā laika posma paņemtus citātus. Protams, saturs allaž ir gaumes lieta, bet - manuprāt - lugas "Lācis" notikumu posmā cilvēki šādi nerunāja. Ja lugu, protams, neuzskata par laika perioda satura atstāstu. Es nevis izrādē, bet lugā kā literārā materiālā (tekstā) nesaskatīju nekā dzīva atšķirībā no Māras Zālītes intervijām, kas bija daudz dziļākas...

Vēl nepaguvu redzēt Lāci, bet redzēju Vadoni un Siseņus! es gan domāju, ka māksla ir kas vairāk par stāstu stāstīšanu - māksla (ja tā ir ) ir , teātra gadījumā, radīta katarse, kas tev liek apjausts savu snaudošo sirdsapziņu, izsauc asaras un kādu apjausmu. Māksla nav intelektuālas spēles! Siseņi nebija slikta izrāde, bet līdzīgu ar stāstu var attēlot (iznīcināt) lielāko daļu pasaules. Šis stāsts - iestudējums neko "neatmodināja" menī, kā vien pretīgumu pret cilvēku! Pašiznīcināšanās!

Pozitīvo piemēru ir gana - kaut vai Dailes "Siseņi", kur vienkārši, sadzīviski teksti un epizodes ir tik daudznozīmīgi un daudzslāņaini, pie tam tādu aktieru izpildījumā, no kuriem neko citu kā klišejas vairs negaida. Māksla un teātris tai skaitā nav nekas cits kā stāstu stāstīšana, un otrais nosaījums.lai stāsts izdotos ir stāstītāja profesionalitāte, bet pirmais - lai stāstītājs būtu ieinteresēts savā stāstā. Šī ieinteresētība ir "Siseņos", ir JRT izrādēs, bet "Lācī" nebija, pirmkārt jau no autores puses, tad režisores, bet aktieriem kārtējo reizi nācās vilkt stāsta druskas aiz stērbelēm, lai nejustos galīgi pliki, bez jebkā stāstāma uz skatuves palaisti.

Sāksim ar to, ka Lācis izrādē ir attēlots nevis kā alkoholiķis, nevis kā komunists vai nodevējs, bet gan kā pretrunu plosīts cilvēks. Atšķirībā no Ulmaņa, kas "Vadonī" ir mesija. Lai nu ko, bet nevar izrādei pārmest tendeciozitāti un klišejiskumu. Režisorei ir izdevies izvilkt no šīs traģiskās situācijas pašu esenci. Kolobracionismu un vispār pretrunas politiskā mērcē atainot mākslā tā, lai tas nekļūtu banāli, ir ļoti grūti. Paldies Indrai Rogai, ka viņai tas ir izdevies. Arī Zālītei paldies, jo pēc viņas tautiski popsīgajiem eposiem šī ir patīkama pārmaiņa. Luga ir par cilvēkiem, nevis varoņiem. Mani izbrīna komentāri kā "klausoties tekstu plūdus, nevienā sadzīviskā situācijā vairāk par ļoti prastu ilustratīvismu es sadzirdēt nespēju". Gribas jautāt, ko šis komentātors vispār vēlas redzēt no vēsturiskas mākslas un vai viņš ir redzējis arī kādus pozitīvus izrāžu piemērus Latvijā. Protams, ir viegli nolikt jebko pretrunīgu, bet vai to vajag?

Manuprāt, Lāča esme LNT vismaz nedaudz attaisno un līdzsvaro Vadoņa radīto psiholoģisko slodzi, ko teātris uzņēmies. Jo, ja pareizi esmu uztvērusi to, ko Roga un Zālīte stāsta, tad Lācis nekad nav bijis iecerēts kā tīrs kultūras fakts - tas ir arī informatīvs vēstījums Latvijas sabiedrībai. Un kā tāds, manuprāt, tas uzskatāms par turpinājumu Vadonim - par stāstu, kas notiek, ja nozombēta tauta brīvās vēlēšanās ievēl par savu vadoni kādu tautā cienītu un mīlētu mākslinieku vai līdzīgu dižgaru, kurš patiesībā izrādās raustāma lelle. Bet scenogrāfijas, satura un muzikālā noformējuma nesaskaņa vai saskaņa ir gaumes un izjūtas jautājums, tātad - individuāla lieta, kas , kā tas nākas kā ne, ir vienīgā konkrētā lieta, ko Radzobe Jr. min kā tādu, kas viņai nepatīk. Man atkal patika - man likās precīzi noķerta tā padomju labās dzīves ilūzija... Arī par neatbildētu jautājumu nevaru piekrist - kārtigs latviešu sūdabrālis, aristokrāts pirmajā paaudzē un vēl visādi citādi varētu Lāci nosaukt un, diemžēl, nekā sarežģīta tur nebija...

Māra Zālīte uzrakstījusi lugu par Vili Lāci..... Jāaa.... Šai faktā jau pašā par sevi ir dziļa groteska un traģisms vienlaicīgi. Māra Zālīte ir dzejniece/dramaturģe, kas vienmēr ir mācējusi būt draugos ar varu; kas allaž mācējusi tai pielāgoties. Vienalga, kāda vara. Zālīte nav nedz Belševica, nedz Skujenieks, nedz dramaturgs Havels. Zālīte drīzāk ir Peters, Skulme un nesen nomirušais krievu metrs Mihalkovs. Varas dziesminieki.

Noskaņojusies uz Nac. teātra nots, gatavojos rakstīt pavisam citus vārdus, bet uzmetot acis LTV komentam, sapratu - nevar būt dažādu kritēriju mākslas faktiem tikai tāpēc, ka ņemam vērā, kurā teātrī attiecīgais produkts radīts, rakstniecei dedzis ražošanas plāns, bet režisorei pietrūcis gan drosmes atteikties no štruntīga materiāla, gan intereses to realizēt. Ja visus mākslas faktus vērtē ar vienu mērauklu un Daudziņam par "Vectēvu" liek 10, tad "Lācis" aizvelk līdz 3,5 apmēram. Starp citu, vai nav laiks kritiķiem apžēloties par aktieriem, kuru talanti dažā labā teātrī tiek vienkārši nomarinēti līdz radošai impotencei? Skat.tādu izcilu talantu kā Makovskis, kurš Dailē tika burtiski iznīcināts.

Esmu pilnīgi pārliecināts , ka uz mūsu latviešu vēsturniekiem ir uzlikta ļauna acs,un ka viņa caur tiem ietekmē arī citus. Biļete jau nopirkta.Gribētu kaut ko uzināt par Viļa Lāča atieksmi pret Eduardu Berklavu,vienu noLNNK vadītājiem.

Kritiķes vārds un uzvārds ir Zane Radzobe, nevis S.Radzobe.

Neko nevaru teikt par izrādi, neesmu redzējusi. Tomēr pirms tam lasīju divus pilnīgi atšķirīgus viedokļus par V. Lāci - M. Zālīte apgalvoja, ka viņš pēdējos gados esot ļoti aizrāvies ar alkoholu, savukārt persona ar referenci uz bijušo sekretāri apgalvoja, ka V. Lāča alkoholisms esot absolūtas muļķības. Manuprāt, V. Lāča personība un dzīve ir daudzu pretrunu pilna, viņš varētu būt viens no pretrunīgākajām vēsturiskajām personām un būtu interesanti, ja M. Zālīte to censtos iezīmēt, nevis aprobežoties ar vienpusēju skatījumu (neizglītots alkoholiķis).

man ir jautājums - ar ko ļauna acs atšķiras no stulbas acs? atbilde: ne ar ko, jo māņticība tāpat kā stulbums aiz neuzmanības ir grēks. Māras Zālītes/Indras Rogas Lācis ir adekvāts kultūras situācijai Latvijā, un tas ir labi. => Izrāde ir vērtība, kas jāizzina.

Paldies par "Kaupēn, mans mīļais"! Es jutos kā muļķe to slavinošo vārdu vidū, jo šī izrāde mani aizskāra ar seklumu un morāles trūkumu, pat rakstiņu uzrakstīju, bet tā arī palika atvilktnē. Es cienu Māru Zālīti tāpat kā daudzi citi, un laikam tāpēc nevienam negribas glaudīt "pret spalvu" tādam labam cilvēkam. Vilšanās sajūta bija arī pēc izrādes" Pērs Gints nav mājās", kaut atsauksmes bija oi, oi! Varbūt esam kļuvuši prasīgāki (un tas ir normāli!), bet ir ļoti nepatīkami par pietiekami lielu naudu nopirkt sēnalas un vilšanās sajūtu, kura tik ātri neizgaist. Paldies Zanei Radzobei, jo kritiķi mums ļoti baidās būt patiesi, izņemot Naumani, par ko viņu ļoti cienu (kritiku par Lāci neesmu lasījusi).