Tikai ne dzimtenē
Runa ir par uzturēšanās atļaujām, kuras var iegūt, investējot Latvijā prāvu summu. Ja tā, gribētos zināt, cik par jau investētajiem līdzekļiem atvērts jaunu ražošanas uzņēmumu, cik darba vietu, kāds ir vidējais atalgojums? Un vai tiesa, ka Latvijas laukos pārsvarā jau valda rietumu ārvalstu kapitāls?
Latvijā vienmēr īpašumi piederējuši arī citu tautību pārstāvjiem. Bet būtu interesanti uzzināt pašreizējās skaitliskās īpašnieku attiecības. Varbūt pietiek izpārdot savu zemi? Nopirktajos luksusa apartamentos Rīgā un Jūrmalas vasarnīcās darba vietas gan būs - kalpi ir vajadzīgi. Ilgojāmies dzīvot brīvā, neatkarīgā Latvijā. Sapnis piepildījies. Nu - pēc vairāk nekā 20 gadiem - gaidām kungus no austrumiem, lai mums dotu darbu un maizi. Kādēļ pašvaldības nevar nodarboties ar biznesu, tā radot darba vietas? Lietuvā var.
Tas, ka latvieši izbrauc uz ārzemēm, nav nekas jauns. Vēl 1862. gadā K. Valdemārs rakstīja: «... labākie spēki dodas projām. Šis nolādējums, kad spējīgākie gari var dzīvot un strādāt tikai ne mūsu dzimtenē, ir spēkā un valda un skalda mūs.» No XIX gadsimta vidus sākās latviešu zemnieku pārceļošana uz citām Krievijas guberņām, kur zemes daudz un tā lētāka. 30. gados uz austrumiem no Latvijas mita ap 200 000 latviešu un bija 372 latviešu kolonijas. XIX gs. 90. gados mazākā apjomā latvieši aizceļoja uz Dienvidameriku.
Daļa no kultūras
Mani uztrauc tas, ka varam zaudēt savu nacionālo identitāti, kļūt par pelēkiem, vienādiem eiropilsoņiem. Mūsu senči vienmēr ilgojušies pēc «sava kaktiņa, sava stūrīša» zemes. Tagad grūst pamestas mājas, lauki aizaug. Cilvēki it kā ekonomiska uzplaukuma laikā bēg no savas valsts. Bet seniori, cenšoties saglabāt optimismu, ķepurojas, turoties viens pie otra. Brīžiem liekas, ka varas pārstāvji cilvēkus sāk saredzēt un sadzirdēt tikai pirms vēlēšanām.
Politiskās diskusijas kultūra ir daļa no vispārējās kultūras. Politiķu vidū emocijas virmo, droši vien ne mazāk kā pensionāru manifestācijās, tikai retorika slīpētāka un agresivitāte nav tik atklāta. Izteikto prasību forma - dūru vicināšanas un asu izbrēcienu veidā - aizēno saturu, pašu būtību, kādēļ seniori, piemēram, bija pulcējušies uz septembra manifestāciju. Līdzīgi notika, kad daži cilvēciņi jaunievēlēto Valsts prezidentu apsaukāja un bija gatavi vai grūstīt, bet Zatleru uzlūkoja kā Dieva Dēlu. Izprast notiekošo, orientēties situācijā un adekvāti reaģēt nebūt nav vienkārši. Bet tas nenozīmē, ka pensionāriem jāatsakās no prasībām pēc cilvēkcienīgas dzīves. Ir senioru vidū gudri vīri un sievas, kuri var un prot «virzīt lietas».
Nepamatotā noslāņošanās
To, ka nevienam pensionāram nepietiekams uzturs tiešā vai netiešā veidā nav veicinājis aiziešanu no dzīves, diemžēl nevaram apgalvot. Parasti jau redzam tikai vidi ap sevi, un runas, cik kuram grūti, vienkārši kaitina. Seniori, kuri jūtas pietiekami stabili, taču var atteikties no pensijas pielikuma ar norādi - izmantot to izglītībai vai ceļiem. Tas būtu cēls žests un vienlaicīgi kaut kādā mērā arī cieņa ministres kundzei.
Mani uztrauc arī nepamatotā sabiedrības noslāņošanās. Un tas, ka nekritiski pārņemam Vecās Eiropas netikumus. Vēl arī - briesmīgā sērga, kas posta vēl atlikušo dzīvo spēku, - alkoholisms. Ja reizi pa reizei policija padrebina tā saucamās točkas, pašiem upuriem nekādas palīdzības un atbalsta nav. Neviens nestrādā ar līdzatkarīgajiem, bet līdzatkarība nav mazāk nopietna problēma kā pats alkoholisms.
Viss atkarīgs no pašiem
Cilvēki tagad tiek aicināti palikt Latvijā, uzlabot demogrāfiskos rādītājus. Bet katru gadu labdarības akcijās Katrīne Pasternaka sirdi plosošā balsī aicina palīdzēt slimajiem bērniem elpot, kustēties, dzīvot. Valsts to nevar. Ne ārstu profesionalitātes, bet līdzekļu trūkuma dēļ.
Vecajās Eiropas valstīs viesstrādniekiem smagi jāstrādā. Bet vai tas ir tik slikti, ja cilvēks jauns un vesels un atalgojums adekvāts? Drīzāk jābaidās no viegli nākušas naudas. Vai mūsu cilvēki, ar laiku tikuši pie pārticības, atgriezīsies dzimtenē, dibinās uzņēmumus un kļūs saviem tautiešiem par darba devējiem - tas atkarīgs, cik paši būsim ieaudzinājuši dzimtenes mīlestību. Bet to nevar ar runām, ka pie mums viss ir slikti, dzīve grūta, valdība briesmīga, latvieši viens otram ienaidnieki. Tas, kā tālāk veidosies dzīve Latvijā, atkarīgs no mums pašiem, kādus dižgarus iesēdināsim augstākajos krēslos nākamajās vēlēšanās.