Ja sākotnēji neformālās aktivitātes tika virzītas uz Andrejsalu un pēc tam uz Spīķeriem, tad tagad tās stihiski izkaisītas pa visu centru. Izdzīvošanas atslēga ir spējā piesaistīt finansējumu vai iekļauties tirgū, un katrs peras kā spēj.
Bez apkures un fokusa
Viena no jaunākajām, pamanāmajām neformālās kultūras iniciatīvām ir pusgadu vecais Mākslas centrs VEF teritorijā, kas organizē izstādes, koncertus un tā dēvētos dzejas slamus (poetry slam). Tie ir 25 mākslinieki, kuriem ir darbnīcas VEF korpusā, bet aktīvākie ir Kaspars Lielgalvis, Laura Prikule, Anda Lāce un Odrija Fišere. «Pagaidām darbojamies eksperimentālajā režīmā,» stāsta K. Lielgalvis. «Organizējam pasākumus un strādājam pie rezidenču programmas izveides. Pasākumus atsāksim no pavasara, jo mums nav apkures, ir auksts. Bija laba sadarbība ar Rīgas Ekonomikas augstskolu, kad studenti prakses ietvaros izstrādāja attīstības koncepciju un biznesa plānus šai teritorijai, kas varētu būt labs pavērsiens.» Kad jautāju, no kā viņš pats pārtiek, K. Lielgalvis atbild: «Dzīvoju no māsas labvēlības un nākotnes vārdā.» VEF pasākumus reizēm atbalsta, piemēram, Rīgas dome, Kultūrkapitāla fonds, Britu padome, taču tāpat visi ir rezultējuši mīnusos. «Norakstām uz sākuma periodu,» viņš paskaidro.
Rakstu biju vēlējies sākt ar rindkopu par Kristapu Puķīti, neformālās kultūras veterānu, kas pēc Andrejsalas «slēgšanās» pirms pāris gadiem ar savu Dirty Deal Cafe pārcēlās uz Spīķeriem, kur uz labiem noteikumiem (īre - 500 latu mēnesī) noīrēja 900 m2 plašu ēku un kopā ar citiem interesentiem izveidoja tur multifunkcionālu kultūras centru - alternatīvu klubu, teātri, izstāžu zāli, mākslinieku darbnīcas. Taču dienā, kad K. Puķītim zvanīju, viņš grasījās projektu «iesaldēt» un intervijas brīdī gulēja gultā un neziņā vērās griestos. Nepanesamas izrādījās augstās komunālās izmaksas, kas ziemā var svārstīties no 1500 līdz 2000 latiem mēnesī. Vainu gan viņš nemeklē ārējos apstākļos. «Bārs un teātris (Umka - red.) pats sevi daudzmaz spēja uzturēt, izstāžu zāli dotējām,» stāsta K. Puķītis. «Man liekas, ka tā ir arī mūsu vaina, jo neesam spējuši nofokusēt savu darbību. Par daudz telpu, par daudz lietu. Klubs pēdējo pusgadu darbojās bez saturiskās vērtības. Bijām spiesti strādāt tikai tādēļ, lai savāktu cilvēkus un nopelnītu, nevis lai eksperimentētu. Iestājies nogurums no tām disenēm,» atzīst K. Puķītis. Taču, ja pat Dirty Deal Cafe neatdzims tajā pašā vietā, tad rezultāts ir - teātris Umka.lv, kas ir guvis plašu atzinību.
No projekta uz projektu
Zane Onckule, Spīķeru mākslas centra kim? direktore, agrāk vadīja progresīvo jaunās mākslas galeriju Supernova Vecrīgā. Pēc pusotra gada darbības viņa to slēdza. «Nestrādāja naivā iecere kļūt par jauno mākslinieku galeriju un mēģināt pelnīt,» viņa paskaidro. Strādājot kim?, viņa jūtas pasargātāka. «Tas nav mans projekts, te ir vairāk iesaistīto pušu,» centra direktore stāsta. «Protams, ēka ir lielāka, komunālie jāmaksā, sniegs, zādzības, visas tās peripetijas, bet ir komanda, kas dzīvi padara iespējamu. Ir traki, bet var izvilkt.» Kim? tramplīns bija valsts finansējums, ko centrs saņēma kā kultūras ministres Helēnas Demakovas iecerētais laikmetīgās mākslas muzeja pilotprojekts. Patlaban institūcija iztiek no finansējuma atsevišķiem projektiem. «Finansējumu meklējam fondos, ir mēģinājums taustīties filantropijas virzienā, taču privātais atbalsts pārsvarā nāk graudā - lētākas viesnīcas un aviobiļetes, vīns izstādes atklāšanās,» paskaidro Z. Onckule.
Mākslinieku savienības ēkā bāzētais mediju mākslas centrs RIXC, kas nodarbojas ar eksperimentālās mākslas projektiem, bija viens no pirmajiem galvaspilsētas kultūrā, kas spēja piesaistīt ES finansējumu. «RIXC nedaudz vairāk par pusi finansējuma saņem no ārzemēm, pārējo - no vietējiem avotiem. Privātie atbalsta ar tehniku, ja atbalstītājus pazīstu personīgi,» stāsta RIXC dibinātājs Raitis Šmits. Ja senāk RIXC darbiniekus nodarbināja štatā, tad šobrīd viņi strādā līgumdarbus. Telpās, kurās viņi atradās vieni, tagad mitinās arī Latvijas Jaunā teātra institūts. «Man liekas, ka nākamgad būs vēl draņķīgāk, ja apskatās Eiropas lielo valstu budžeta griezumus,» lēš R. Šmits. «Katrs projekts ir baigā cīņa uz izdzīvošanu. Taču tā mums ir pierasta lieta - dzīvot no projekta uz projektu. Cilvēkiem tiek stāstīs, ka kultūrai jāpelna, - tā ir ačgārna doma. To nespēj tie, kas meklē radošo paplašinājumu un jaunas izteiksmes iespējas - arī zinātni nevar pārdot atklājuma procesa sākumā. Mākslu var pārdot tad, kad to pārņem populārā kultūra,» uzskata R. Šmits.
Mēģina pelnīt
Izdevējs un redaktors Reinis Tukišs, kas vada pirms septiņiem gadiem aizsākto literatūras, filosofijas un viedokļu apmaiņas portālu 1/4 Satori, tāda paša nosaukumu apgādu, kā arī grāmatveikalu un kafejnīcu Rīgas centrā, ir viens no tiem «neformāļiem», kas cenšas pielāgoties tirgum. «Gada griezumā valsts piešķīrums portālam ir aptuveni 12 000 latu. Attiecīgi viss notiek galvenokārt uz pašiniciatīvu un uz privātām finanšu investīcijām,» viņš stāsta. «Esam iegājuši uzņēmējdarbībā, un tas arī ir galvenais, kas palīdz darbību uzturēt.» Zināmu atkusni krīzē viņš jūt. Grāmatu izdošanas projekti, kas bija iesaldēti 2009. un 2010. gadā, materializēsies nākamajā gadā. «Mūsu produkti daudziem šķiet nevis vienkārši interesanti, bet arī investīciju vērti,» norāda R. Tukišs. Grāmatveikalā notiek arī intelektuāli stimulējošas lekciju sērijas. «Ņemot vērā, ka mums ir atpazīstamība un reputācija, ir viegli vienoties ar pazīstamiem lektoriem,» viņš norāda. «Viņi bieži ir ieinteresēti uzstāties, jo Satori auditorija ir erudīta.» Vaicāts, vai ir mēģinājis piesaistīt Eiropas fondus, R. Tukišs atbild noliedzoši, jo «Eiropas fondu piesaistei bieži nepieciešams izdomāt formālus projektus».
Radoši, elastīgi, nabagi
Kultūras ministre Sarmīte Ēlerte saka, ka nevalstisko organizāciju sektors (tā neformālo kultūru sauc ierēdņi) ir svarīgs, lai nostiprinātu kvalitatīvu kultūrtelpu visā Latvijā. «Tomēr šī sektora potenciāls ir daudz lielāks nekā šībrīža piedāvājums, un tas ir tāpēc, ka iniciatīvu realizēšanai trūkst valsts finansējuma,» ministre bilst. Viņasprāt, valsts pienākums ir finansēt nevalstisko organizāciju aktivitātes, jo «tās kultūras piedāvājumu padara daudzveidīgu, turklāt nereti šīs organizācijas rada un piedāvā inovatīvus risinājumus un mākslas projektus». «Nevalstiskais sektors ir būtisks, jo valsts nevar pārklāt visas jomas,» vienisprātis ir Edgars Vērpe, VKKF direktors. «Tas strādā radošāk, ātrāk un lētāk. Valstij ir likums likuma galā, noteikumi, konkursi. Nevalstiskais sektors ir daudz mobilāks, elastīgāks.» Pēc viņa domām, nevalstiskās aktivitātes ir progresīvs nākotnes modelis. «Problēmas būtība ir tā, ka VKKF budžets ir mazs, tomēr vēlme atbalstīt nav zudusi,» turpina E. Vērpe. Bez nevalstiskā kultūras sektora kultūras ainā būtu vienādība un garlaicība.» Ņemot vērā, ka kultūras izglītības iestādes gadā izskolo apmēram 1000 absolventu, pamirums šai sektorā nedraudot.