«To darīju draugu kompānijā. Dažreiz arī pats paņēmu kādu riteni, kaut ko no privātmājām un dzīvokļiem,» viņš stāsta, vairīdamies no acu kontakta. Tagad viņš atgūst nokavēto - mācās 6. klasē un nākotnē grib kļūt par automehāniķi. Nākamnedēļ viņš atstās iestādi un atgriezīsies dzimtajās Cēsīs. Vai puisis pratīs noturēties, nepastrādājis jaunus pārkāpumus? «Centīšos,» viņš nosaka.
Normunds ir viens no desmitiem jauniešu, kuriem pēdējos gados ar tiesas lēmumu piemērots audzinoša rakstura piespiedu līdzeklis - ievietošana Naukšēnos, kas ir vienīgā šāda veida iestāde Latvijā. Līdzās sabiedriskajam darbam, brīdinājumam un uzvedības ierobežojumiem ievietošana SKII ir arī alternatīva kriminālsodam. Lai arī valstī nepilngadīgo likumpārkāpēju skaits arvien samazinās, tas skaidrojams ar demogrāfiskiem rādītājiem, nevis labāku noziedzības profilaksi. Speciālisti ir vienisprātis - jāstrādā ne vien ar pašu jaunieti, bet arī ar viņa ģimeni un apkārtējo vidi.
Ģimenes nelabvēlīgas
SKII Naukšēni izvietota bijušās muižas teritorijā - skatam paveras skaisti sakopts parks ar strūklaku un puķu dobēm, dziļumā vīd svaigi izremontēta muižas ēka. Starpbrīdī šeit izskatās gluži kā parastā skolā - gaitenī valda troksnis, jaunieši smejas, skaļi sarunājas. Par to, ka atrodamies īpašā iestādē, atgādina vien režīma uzraugs formastērpā, kas ne uz brīdi neatstāj audzēkņus vienus.
Pašlaik Naukšēnos uzturas 28 jaunieši vecumā no 11 līdz 18 gadiem - vairākums ir zēni. Audzēkņi šeit nonāk no visas Latvijas. Lielākā daļa pastrādājuši zādzības un laupīšanas, daži - arī smagus noziegumus. Divi tiek vainoti seksuālā izmantošanā, šeit atrodas arī puisis no Latgales, kurš nogalinājis savu desmit gadu veco biedru. Lielākoties audzēkņi nāk no nelabvēlīgām ģimenēm vai bērnunamiem. Noziedzība parasti iet roku rokā ar klaiņošanu - pusaudži neapmeklē skolu, kompānijās lieto apreibinošas vielas.
Jauniešiem iestādē jāuzturas cauru gadu, tikai daļa skolēnu brīvdienās dodas mājās. «Tā ir iespēja pusaudzi izņemt no vides, kurā viņš grimst uz leju. Šeit nav citas izvēles - jānāk uz stundām,» saka direktora vietniece Ligita Ceriņa. Klases ir nelielas, ar audzēkņiem strādā individuāli. Sekmes bieži vien strauji uzlabojas. Piemēram, 7. klases skolnieces Lienes (16) mīļākais priekšmets ir vēsture - viņa piedalījusies starprajonu olimpiādē un konkursā Vēsture ap mums. Nodūrusi skatienu, gariem melniem matiem krītot par seju, viņa stāsta, ka dzimtajā Jelgavā nav apmeklējusi skolu: «Slikti uzvedos, bet tagad esmu labojusies.»
Līdztekus sociālās korekcijas izglītības programmai Naukšēnos realizē arī speciālo programmu - jauniešiem ar garīgās attīstības traucējumiem, kuru skaits šogad sasniedzis četrus. Papildus mācību stundām visiem audzēkņiem divreiz mēnesī jātiekas ar sociālo pedagogu. Jāapmeklē arī grupu nodarbības, kā automehānika, datorzinības, kokapstrāde, kulinārija, apģērba dizains. Muižas ēkās iekārtotas labi aprīkotas darbnīcas, moderna trenažieru zāle. Ir arī siltumnīca, kurā jaunieši paši audzē dārzeņus. No 2010. līdz 2012. gadam Naukšēnos īstenoja ES līdzfinansētu projektu - tā ietvaros varēja apgūt darba praksi pie vietējiem uzņēmējiem, mācīties pavāra, konditora profesiju. Aigars (16) ir izlēmis nākotnē kļūt par pavāru un nesen uzvarējis skolas konkursā, pagatavojot veselīgu ēdienu. Puisis nāk no Saldus un pašlaik mācās 7. klasē. «Ar draugiem bastojām stundas, izdomājām naudas izkrāpšanas plānu un to īstenojām. Labi, ka nonācu šeit, - laikus attapos,» viņš saka.
Vecāki pieviļ
Gan meitenes, gan puiši dzīvo pa vienam vai diviem istabiņā. Kādas meitenes istabiņa izskatās omulīgi - gulta, drēbju skapis, pie sienas skolas konkursu diplomi un radinieku foto. Turpat gaitenī pie sienas piesprausta lapa ar uzvedības vērtēšanas kārtības skaidrojumu. Visas aktivitātes vērtē pa punktiem - par labām sekmēm un uzvedību jaunieši saņem pamudinājumu - papildu atvaļinājuma dienas, ekskursijas, velobraucienus. Turpretī par nesekmību, fizisku ietekmēšanu vai lamāšanos punktus atņem. Audzēkņi atzīst, ka noteikumus ievērot nav tik viegli, bet ar laiku pierod.
Vecākus arī aicina uz iestādi, taču attālums un naudas trūkums bieži izrādās šķērslis. Divreiz nedēļā vecākiem var zvanīt. «Mēdz būt gadījumi, ka vecāki ilgstoši neizrāda interesi vai apsola atbraukt, bet to ne dara. Uzreiz jūtamas sekas - bērns nav motivēts, viņš kārtējo reizi ir dziļi pievilts,» bilst direktora vietniece Inga Pētersone.
Jauniešu likteņi pēc iestādes atstāšanas ir dažādi. «Pirmajām audzēknēm jau ir ģimene un šeit apgūtais ir noderējis,» saka L. Ceriņa. Taču parasti jāatgriežas tajā pašā vidē, un noturēties ir grūti. «Kas tad strādā ar ģimeni, kamēr bērns no tās izņemts?» vaicā I. Pētersone. Kontaktus ar bijušajiem audzēkņiem oficiāli uztur pusgadu pēc iestādes atstāšanas. Pēc sociālo dienestu sniegtās informācijas, lielākā daļa no pagājušā gada beidzējiem mācījušies, turpretī trešdaļa reizēm traucējuši sabiedrisko kārtību. L. Ceriņa neslēpj, ka daži bijušie audzēkņi vēlāk tikuši krimināli sodīti un nonākuši Cēsu nepilngadīgo kolonijā. Patlaban tur uzturas ap 50 jauniešu, kas notiesāti par sevišķi smagiem noziegumiem.
Kliedz pēc palīdzības
Kriminālsods gan var izpausties ne tikai kā reāla, bet arī kā nosacīta brīvības atņemšana, piespiedu darbs vai naudas sods. Ar šādiem gadījumiem strādā Valsts probācijas dienests (VPD). Kaut arī tas īsteno vairākas programmas, lai panāktu izmaiņas klientu uzvedībā, ar nepilngadīgajiem strādāt ir grūtāk. «Darbs notiek grupās, bet viņi ļoti paļaujas uz grupas līderi. Bijuši gadījumi, ka pēc vielu lietošanas menedžmenta programmas visa grupa aiziet uz kafejnīcu un lieto šīs pašas vielas,» stāsta VPD vadītāja vietniece Irina Pūrīte.
Sabiedriskās politikas centra Providus pētniece Ilona Kronberga gan uzskata, ka ne kriminālsods, ne ievietošana SKII nav labākais risinājums. «Ar bērnu un viņa vecākiem jāstrādā uz vietas - jāsakārto vide, kurā viņam radušās problēmas. Vide, kura bērnu ietekmē nelabvēlīgi, tāpat paņems viņu atpakaļ.» Viņa gan piebilst, ka pašlaik Naukšēniem nav pieņemamas alternatīvas. «Mūsu mērķis ir nesabojāt jaunietim dzīvi, lai viņam nebūtu kriminālsodāmības. Bērns ar sliktu uzvedību kliedz pēc palīdzības, taču mēs metamies viņu sodīt un saņemam vēl sliktāku rezultātu.»