Acīmredzot viņiem un ne tikai viņiem par muzeju ir izveidojies stingrs un negrozāms priekšstats - apputējuši stendi un vitrīnas, kas vēsta par darba uzvarām un pirmrindniekiem, pa vidu kāds akmens cirvis un barga tante, kas sēž krēslā un modri raugās, ka tik kāds neaizkavējas kur ilgāk un kaut ko nenosper. Laikam viņiem nav gadījies satikt īstus muzejniekus, kas ļoti simpātiska tauta, jo var aizrautīgi stāstīt par pavisam parastām lietām.
Cik smalki, noslēpdams šķelmīgu smaidu tumšajās ūsās, par saviem savāktajiem eksponātiem māk stāstīt apjomīgās senlietu privātkolekcijas īpašnieks Lazdukalna Saipetniekos! Pat tie, kuri mežā neiet bez skafandra, aizrausies, klausoties, kā par mežu, dzīvniekiem un medībām stāsta Anna Āze meža ekspozīcijā Žīguros! Aglonas Maizes muzejā var ne tikai paskatīties, kā top maize, bet arī nogaršot bulciņas un vēl padancot un padziedāt kopā ar muzeja vadītāju Viju. Pārsimt metru tālāk Aglonā pirms dažiem gadiem ir atvērta Otrajam pasaules karam veltītā ekspozīcija, kas piedāvā nopietnu ekskursu jaunāko laiku vēsturē.
Citreiz man nemaz nepatīk, ja ekspozīcijas vadītājs pārāk uzplijas ar stāstījumu, jo gribas pašai izdomāt, kas ir lējis pienu šajā māla podā, kas nēsāja šos zvaigžņu cimdus, sajust kamanu segas raupjumu, ieklausīties sevī, lai sadzirdētu, kā maija vakaros pie krusta lūdzās tā māmuliņa, kurai piederējusi šī lūgšanu grāmata ar nobružātiem vākiem un nospeķotiem lappušu stūriem. Muzejam būtu jāiedarbojas uz visām cilvēka maņām un sajūtām, liekot ieklausīties, sajust, sataustīt, arī saost un sagaršot. Varbūt es nemaz negribu, lai man kāda literāta memoriālajā muzejā iestāsta, ka tieši uz šī sola sēdējis slavenais dzejnieks, rakstot savas vārsmas, labi zinot, ka tā nav taisnība! Vēl tagad atceros to sirmo, salīkušo vecenīti, kas mums skolas gados vadīja ekskursiju Puškina muzejā Mihailovskā. Annas Kernas alejā viņa pēkšņi sāka runāt Puškina dzejoli, kas veltīts Annai Kernai. Salīkusī mugura it kā atliecās, acis iespulgojās, viņa šķita tik jauna un skaista, gluži kā dievišķīgā Anna, kuras svārku maliņa, izrādās, kādreiz skārusi arī Rīgas bruģi.