Tagad Rolanda nedēļas plānā grūti atrast kādu brīvu brīdi, jo katru dienu pēc stundām ir vēl kas darāms. Rolands ir priekšsēdētāja vietnieks jeb «otrais cilvēks» skolas Skolēnu padomē, kā arī viens no dibinātājiem un aktīviem darboņiem Salaspils jauniešu organizācijā Zibsnis, kas eksistē jau labu laiku, bet biedrības statusu ieguvusi pirms gada. «Darbojamies, lai jauniešiem Salaspilī būtu ko darīt. Organizējam pasākumus, seminārus, lekcijas, šodien plānosim karaokes vakaru,» Rolands uzskaita un stāsta, ka caur organizāciju pats šovasar pabijis jauniešu apmaiņās Polijā un Rumānijā.
Paralēli viņš pārstāv jauniešu intereses arī Salaspils domes pasākumos un dažādu projektu darba grupās. «Piedalāmies neformālās diskusijās un lemšanā par dažādām Salaspils aktualitātēm - piemēram, celt baseinu vai ne. Tikko pārrunājām neseno Zinātnes nedēļu - kas bija labi, kas slikti. Mūsu viedoklis Salaspilī, visticamāk, ir svarīgs, tāpēc cenšamies to izpaust,» Rolands saka. Par vienu no pēdējā laika uzvarām viņš sauc pašu rakstītu un vinnētu projektu par jauniešu telpas iekārtošanu kultūras namā. «Tagad mums ir viss, ko gribējām - galdi, pufi, datori, projektors.»
Zināmu vilšanos Rolandam gan mēdz sagādāt Salaspils jauniešu pasivitāte. Bieži vien sanākot, ka Zibsnis pasākumus - gan izzinošas lekcijas, gan pat ballītes - sarīko pats sev, jo pārējie nereti priekšroku dod sēdēšanai pie televizora vai datora. «Ja, piemēram, uz skolu atbrauc ugunsdzēsēji pastāstīt par savu jomu un tas ir obligāts pasākums, jauniešiem acis ir vaļā, viņi uzdod jautājumus, viss notiek. Bet, ja tieši tas pats notiktu ārpus stundām - varu derēt, ka tur to jauniešu nebūtu. Jo tas ir ārpus skolas - vai man to vajag, kas man par to būs utt.,» Rolands sūkstās, taču plinti mest krūmos negrasās. «Jo mums pašiem gribas ar šādiem pasākumiem izklaidēties. Jābūt mazliet egoistam.»
Puisis vadās pēc tā, ka jāizmanto visas iespējas, ko dzīve piespēlē, un ka daudzveidīgās ārpusskolas nodarbes palīdz pilnveidoties. Tomēr mācības esot primārais, un nupat jau iestājies neliels pagurums un brīdis, kad iespēju birumu būs jāsāk šķirot - ko izvēlēties un ko ne. Tādām īstām izklaidēm Rolandam laika pat neatliek. Taču pie viņa hobijiem pieskaitāma laikrakstu un žurnālu lasīšana, interesēšanās par notikumiem Latvijā, pasaulē. «Cenšos veidot savu attieksmi, dažkārt par to pastrīdos ar citiem. Zinu, ka citi ir jāuzklausa, bet bieži tā nesanāk, jo mēdzu uzspiest savu viedokli un censties par to pārliecināt,» Rolands atzīst. Viņš norāda, ka arī par aktualitātēm jaunieši interesējas kūtri. «Piemēram, ģeogrāfijas stundā ir tēma par konfliktiem. Es pieminu, ka tur un tur ir tāds un tāds konflikts, bet klasesbiedri prasa - kas, kur, kāpēc? Un tad liekas - jūs taču dzīvojat XXI gadsimtā, jums būtu jāzina, kāds konflikts ir Gruzijai ar Krieviju…Vai arī kas ir Pussy Riot lieta.»
Viens no Rolanda mērķiem dzīvē - bez paceļošanas pa pasauli un ģimenes - ir kļūšana par personību ar savu nostāju. «Es negribu iet ar citiem klases puišiem spēlēt pēc stundām hokeju, ja man tas neinteresē. Drīzāk mēģināšu izdomāt ko citu un pavilkt līdzi arī citus. Mans mērķis ir saglabāt šo īpašību - spēju iet pret straumi,» Rolands saka. Savs skats, iespējams, visai atšķirīgs no citu skolēnu domām, viņam ir arī par pārmaiņām izglītībā. «Man patīk, ka skolā ienākusi modernizācija - kaut vai nedaudz, ka ir interaktīvā tāfele. Bet vairāk arī nevajag. Domāju, ka ideja par planšetdatoriem klasēs ir slikta, jo pazudīs kontakts ar skolotāju, vienam ar otru. Jauniešiem vajag kaut kādu radošumu, lai viņi stundā kaut kā izpaužas, darbojas, komunicē savā starpā, nevis tikai vēro, kas notiek ekrānā,» Rolands teic un uzsver, ka teorijas jautājumos nekā labāka par dzīvu skolotāju nav.