Jānis Domburs: Viss, ko es pateicu, bija taisnība, tāpat kā vienmēr es to saku. Taisnība bija tā, ka līguma termiņš beidzas, raidījums bija pēdējais šī līguma ietvaros. Latvijas Televīzija man deva tādu piedāvājumu, kas man nebija pieņemams. Man nav pieņemamas trīs lietas. Pirmkārt, ja puses grib vienoties par nākamo periodu, viņām ir jāsaprotas, vai aizvadītais periods ir vienprātīgi novērtēts, vai ir sapratne, ka puses ir bez strīdiem. Tur mums domas atšķiras. Otra lieta - manā skatījumā, ja tu sadarbojies ar organizāciju (jo es neesmu darbinieks, es esmu brīvs cilvēks, kurš slēdz līgumus), tad tev ir jāsaprot, kurp tā organizācija iet. Tas nav saprotams. Trešā lieta ir pakārtota šīm divām - ja tu saproti šīs divas, tālāk jau runā par to, kas tavā projektā ir vai nav jādara, kas ir jāsasniedz, par kādu naudu un tamlīdzīgi, tur arī ir atšķirīgi viedokļi.
Jūs esat mēģinājuši sēsties pie galda un runāt?
J. D. Mēs esam sēdušies kopš 17. marta, arī ar citām Latvijas Televīzijas amatpersonām, un darījām to divus mēnešus līdz 16. maijam, kad bija mans pirmais dokumentālais kopsavilkums.
Edgars Kots: Es pašreiz neredzu īpašas domstarpības. To, ka televīzija ir izteikusi savu priekšlikumu turpināt šo raidījumu, mēs joprojām uzturam. Protams, ja viens līgums beidzas un jānoslēdz jauns līgums, tad līguma slēgšanas procesā notiek savstarpējas sarunas.
Šī gada sākumā, rakstot pieteikumu sabiedriskajam pasūtījumam, jūs iekļāvāt jauna publisko debašu raidījuma izveidošanu 2011. gada otrajā pusgadā. Tas nenozīmē aizstāt pašreizējo?
E. K. Šinī dokumentā nav neviena raidījuma nosaukuma. Esmu pilnīgi pārliecināts, ka sabiedriskā medija informatīvi dokumentālo analītisko raidījumu telpa ir nepilnīga un ir jāmeklē iespējas, kādā veidā šo paplašināt, nevis sašaurināt.
J. D. Šis bija viens no jautājumiem, ko es uzdevu 16. maijā sarunu noslēguma dokumentā, uz kuru es nekad neesmu saņēmis sakarīgu atbildi. Tas, ko es rakstiski es esmu saņēmis un dzirdu - ka mēs taisīsim dažādus produktus, visi viņi varbūt pārklāsies, varbūt ne, bardaks būs neaptverams, un tas viss ir vajadzīgs demokrātiskā valstī. (..) Es saku televīzijai - iedodiet man kvalitatīvos kritērijus! Rakstiski ir apstiprināts, ka tādu nav. Sabiedriskais pasūtījums likumā ir skaisti uzrakstīts, ir divdesmit punktu, kam jābūt. Ja ir koncertzāle, kas rīko koncertus septiņas dienas nedēļā, tad katru vakaru aicina kādu uzstāties. Ja viņa aicina mani uzstāties trešdienu vakaros un saka - tu varētu spēlēt nacionālos skaņdarbus ar kori un mūsu mūziķiem, kādi mums ir. Es prasu - kas būs otrdien un ceturtdien, un pārējās dienās? Man atbild - mēs arī spēlēsim dažādus skaņdarbus ar dažādiem mūziķiem. Tādā līmenī ir atbilde. Ja tie paši koristi būs nomuļļāti otrdien, ceturtdien, pirmdien un svētdien un tas pats nabaga bigbends būs notrallināts, savukārt skatītājs būs degradēts, tas būs virspusēji, un man tas nav interesanti. (..) Es gribu saprast, ka šodien spēlējam blūzu, rīt džezu; šodien ar kori, rīt solo.
Tā programma, kas ir pašlaik, to negarantē?
J. D. Mēs visi redzam, ka katru dienu griežas kaut kādi ļaudis, ir saražoti muldēšanas raidījumi. Nav kvalitātes kritēriju, vai atnāk Domburs, intensīvi nedēļu gatavojies, licis savas mapītes un krājis, vai atnāk jebkurš cilvēks un paprasa: «Kāds ir jūsu viedoklis par viedokli?» Latvijas Televīzija nevar atbildēt, vai šīs divas žurnālistikas ar kaut ko atšķiras vai tās ir vienādas.
E. K. Vienmēr var būt labāk un vēlēties ko vairāk. Kvalitātes kritērijs pēc būtības jau ir žurnālista diplomā. Ja cilvēks ir beidzis izglītojošu iestādi…
…tad viņš uzreiz ir kvalitatīvs žurnālists?
E. K. Tā tam būtu jābūt.
Mums redakcijā ir jaunas meitenes, kuras nupat dabūja diplomu un ir žurnālistes. Vai jūs domājat, ka viņas uzreiz var vadīt raidījumu nākamajā vakarā pēc Dombura?
E. K. Viņas jau arī nenāk un nevada.
Bet viņām ir diploms!
J. D. Un man nav.
E. K. Neapšaubāmi ir talanti, kuri darbojas arī bez diplomiem. Man šķiet, ka Dzintris Kolāts [Latvijas Radio valdes loceklis] pēc izglītības ir ģeogrāfs.
Bet jūs tikko teicāt, ka diploms ir kvalitātes kritērijs.
E. K. Viens no [kritērijiem], neapšaubāmi. Televīzijā ir izstrādāti žurnālistu profesionālie un ētiskie standarti, pēc kuriem var vadīties. Uzņēmumā ir personas, kas atbildīgas par saturu, un viņām ir jāveic komunikācija ar autoriem. (..)
Vai jūs esat savās diskusijās [ar TV] runājuši, kas mainītos jūsu raidījumā, ja jūs atgrieztos ēterā rudenī?
J. D. Es un raidījums Kas notiek Latvijā? nav viens un tas pats. Es esmu rakstījis, intervējis, radio strādājis, sižetus taisījis, 20 gados es esmu žurnālistikā pilnīgi visos žanros un daudzos tematos izdarījis daudzas lietas. Šajos desmit gados es esmu atteicies no ļoti daudzām lietām, lai startētu publisko debašu formātā. Tas liek koncentrēt ļoti lielu darba daļu uz aizkadra neredzamo procesu, kas ēterā neparādās, tas nav tā, ka atkal viņi atnāca un parunāja. Nav viegli viņus visus dabūt. Runa ir par to, ka pēc septiņiem astoņiem gadiem, kad Kas notiek Latvijā? funkcionēja un attīstījās (man ir pamats izteikt pieņēmumu, ka tā bija vai nu stulbuma politika, vai manis mērķtiecīga izstumšana, jo par to, ka es esmu sūdabrālis, ir stāstījuši gadiem ilgi un ne pirmais direktors), tika saradīti apkārt dažādie raidījumi, kuri paši būs nelaimīgi, jo viņi nesaprot, par ko ir raidījums. Ekonomikas krīzei sākoties, tika radīts raidījums Sarkanā līnija. [Kristaps] Pētersons aizgāja, raidījuma nav. Mums ekonomikas problēmu ir mazāk? Nē. Latvijas Televīzija mani ir mānījusi nu jau arī juridiski, stāstot - Dombur, tu mums esi vajadzīgs ne tikai trešdienās, ne tikai diskusiju žanrā, tu esi foršs čalis. Ar Edgara Kota parakstu ir apsolījums - ja mēs [LTV] radīsim citus raidījumus, tev būs iespējams uz konkursa vai pretendentu atlases pamata piedalīties. Miniet trīs reizes, vai tas notika? Protams, ka ne.
Jūs būtu piedalījies?
J. D. Protams, ka jā! Es 2009. gada sākumā Latvijas Televīzijai rakstīju - draugi mīļie, ekonomiskā krīze, kaut ko darām! Latvijas Televīzijai ir kaut kādas senilas Naudas zīmes, lai viņi man piedod, kas vispār neseko aktuālām lietām. Ekonomika ir katram cilvēkam ikdiena. Rullējam! Nulle reakcijas. Es būtu gatavs izskatīt dažādas versijas, ja mēs spētu normāli runāt par to, kas ir žurnālistikas funkcijas. Šobrīd nav saruna tikai par Kas notiek Latvijā?. Man liekas, ka tas kuģis brauc grāvī, un nav runas, vai tai vienā kajītē (Kas notiek Latvijā?) kaut kas notiek labāk vai sliktāk. Es atbildu par to, ko esmu desmit gados izdarījis. Man sāp sirds, ka sabiedriskā televīzija ir kļuvusi ceturtā skatītākā pēc reitingiem, ka tās žurnālistiskās kvalitātes ir ļoti vājas. Ja jūs varat nosaukt žurnālistikas zvaigznes visā Latvijā pa žanriem un tēmām, tad baidos, ka Latvijas Televīzijas žurnālisti šajos reitingos, lai viņi man atkal piedod, augstu netiktu.
Jūs pats sevi uzskatāt par zvaigzni?
J. D. Sauciet to par zvaigzni vai par pieredzējušu cilvēku. Droši vien slikti es sevi nevērtēju. (..)
Vai arī finanses ir diskusiju objekts?
E. K. Pagaidām ir satura sarunas. Es piedāvāju, ja nevaram noslēgt ilgstošu līgumu uz divarpus līdz trim gadiem, tad varam pagarināt tagadējo līgumu uz pusgadu.
J. D. Es uz šo priekšlikumu esmu atbildējis, ka, manuprāt, tas ir bezjēdzīgs un praksē nerealizējams. Es esmu lauzis līgumu ar saviem darbiniekiem, lauzti ir sadarbības līgumi ar Delfiem un citiem. Es neredzu jēgu ākstīties pusgadu.
Cik pašreizējais LTV saturs ir tuvs optimālajam?
E. K. Man kā vadītājam svarīgākā ir sabiedriskā medija izdzīvošana. Es mēģinu nobalansēt visas resursu plūsmas, lai vispār sabiedriskais medijs izdzīvotu. Otrajā plānā paliek pārējais. Vispirms ir pastāvīgās izmaksas, kuras nerespektēt nav iespējams. Vispirms ir elektrība, gāze, pēc tam varam runāt, kāda ir sabiedriskā medija nākotne un kādu mediju sabiedrība vēlas redzēt - ar vai bez reklāmām, pilnībā finansētu vai ar finansējuma trūkumiem. (..)
Vai līdzekļu trūkums ir pamats LTV un arī jūsu personīgajai, diezgan intensīvajai koķetērijai ar Ventspili dažādu radījumu formātā? Visi pamanīja, ka pēc [V. Zatlera] rīkojuma nr. 2 nākamais, kas parādījās ekrānā, bija Balss pavēlnieks, kur Kots ar Lembergu šūpojās vienā ritmā.
E. K. Neapšaubāmi tāpēc, ka ļoti daudz lielu pasākumu finansēšana ir, pateicoties pilsētu pašvaldībām. Tāpat būs arī Rīgas pilsētas svētki, kur Mežaparka estrādē būs dziedāšanas svētki. Tā arī ir sadarbība ar Rīgas pilsētu. (..) Mēs sūtām vēstules visām lielajām pašvaldībām. Viņiem varbūt ir iespēja atrast sadarbību ar televīziju un savus pilsētas svētkus rādīt arī visā Latvijā. Tas ir tikai un vienīgi līdzekļu, finanšu trūkums.
Ja kāda pašvaldība saka - nākamreiz netaisiet Eirovīziju Ventspilī, bet, piemēram, Daugavpils hallē vai Valmieras Olimpiskajā centrā, tad jūs tam būtu gatavi?
E. K. Ja viņi ir gatavi maksāt lielus līdzekļus, tad sarunas var notikt. Vienīgais, kas ir jāsaprot, - Eirovīzija jau gadu gadiem ir investēta no Ventspils pašvaldības. Neapšaubāmi Ventspilij uz Eirovīziju ir pirmās rokas tiesības.
J. D. Pirmām kārtām ir runa par divām dažādām lietām. Par to konkrēto vakaru pilnīgi piekrītu, ka tas ir ārkārtas līmenis. Par vispārējo sistēmu - ja definē skaidrus un atklātus spēles noteikumus; es īsti neatceros, vai bija kaut kāds konkurss par Eirovīziju vai Balss pavēlnieku. Tie ir vieni spēles noteikumi. Otra lieta ir redakcionālā prioritāte, cik es zinu oficiāli un kuluāros, signāli par to, ka 28. maija uzruna varētu nebūt ikdienišķa, bija jau pirms tam. Būtu bijis adekvāti, ja LTV būtu gatava un nākamajā sekundē atvērtu publisku tiešo ēteru, lai cilvēki zvana, brauc uz studiju, diskutē. (..)
Ko jūs darīsiet ar nākamā gada budžetu? Prasīsiet vairāk nekā šogad ?
E. K. Deputāti pieņēma jaunu likumu. Tika iestrādātas ļoti daudzas skaistas frāzes, daudzi dažādi pienākumi televīzijai. LTV pretī katram šim punktam sarakstījām budžeta pieprasījumu. Kopējais pieprasījums, lai mēs apmierinātu visas sabiedrības vajadzības, ir 17 miljoni. Šogad budžets no valsts ir septiņi miljoni.
Ja labā feja jums šos 10 miljonus papildus piešķirtu, arī kvalitāte automātiski celtos ?
E. K. Protams, esmu simtprocentīgi pārliecināts, ka tad uzlabotos darba apstākļi un tad varētu daudz vairāk pastiprināt investīcijas.
J. D. Es domāju, ka šī ir bīstama un varbūt visfundamentālākā vieta visā šajā sarunā. Tas ir mīts un diemžēl ilūzija - ja mums ir pusotras reizes vairāk naudas, tad mēs nopirksim pusotras reizes kvalitatīvāku žurnālistiku. Redakcionālās pēctecības audzināšana, tēmu specializācija, sabiedriskā medija kā žurnālistikas laboratorijas misija nenotiek. Daudz ko varēja izdarīt arī par septiņiem miljoniem, un daudz ko var neizdarīt par 17. Būtu jāpadomā, ja mēs runājam, ka valsts bija nozagta, ne tikai ekonomiski un finansiāli, bet arī morāli un idejiski, tad vai nevarēja gadīties, ka arī Latvijas sabiedriskie mediji bija nozagti?