Miljonu maršs - 2, kas Krievijas dienā, 12. jūnijā, notika Maskavas centrā, pamudinājis atcerēties trešo reizi Krievijas prezidenta amatā sevi iecēlušā Vladimira Putina reiz izteiktos vārdus, ka opozīcijas mītiņiem vieta ir tikai aiz atejas. Tolaik viņš gan bija «tikai» premjers Dmitrija Medvedeva prezidentūras laikā, taču diezin vai Krievijas valsts pašreizējais galva ir aizmirsis tolaik pausto viedokli. Tā tas nav, un tagad redzams, ka Putins gatavojas iet vēl tālāk, jo parakstījis likumu par mītiņiem. Tas paredz milzīgus naudas sodus par kārtības pārkāpumiem mītiņu rīkošanā, kā arī būtiski ierobežo tiesības pulcēties un piedalīties manifestācijās. Šādu rīcību var diktēt tikai viena un nepārprotama vēlēšanās - padzīt visus neapmierinātos no Krievijas pilsētu, pirmkārt un galvenokārt, jau Maskavas ielām. Putins ir izšķīries, ka neuzsāks tirgošanos par reformām ar sabiedrības daļu, kas vēlas panākt būtiskas izmaiņas valstī. Ir skaidrs, ka bijušais čekists izvēlējies pretējo - spēka izmantošanu «stabilitātes» uzturēšanai, ko viņš tik labprāt mēdz uzsvērt.
Beidzamajās dienās Krievijas galvaspilsētā redzētais atgādina trīsdesmito gadu Staļina represijas. Vismaz tieši tādā stilā norisinājās brutālā kratīšana redzamu opozicionāru dzīvokļos. Nepieļaujot advokātu ierašanos, pārmeklēti Sergeja Udaļcova, Iļjas Jašina, Ksenijas Sobčakas un Alekseja Navaļnija dzīvokļi. Viņiem, visticamāk, nāksies atbildēt par kārtības pārkāpumiem 6. maija demonstrācijā. Ievērības cienīga ir miljons eiro atrašana Sobčakas dzīvoklī, kas tagad var dot iespēju apsūdzībām par Rietumu iesaistīšanos opozīcijas finansiālā atbalstīšanā. Jāatzīmē, ka šoreiz prokuratūra rīkojusies tik rupji un primitīvi, ka tas izsaucis pat daudzu mēreni noskaņotu personu iebildes.
Vērojot notikumus kaimiņvalstī, par patiesām jāatzīst prognozes, ka tuvākā un arī tālākā nākotne Krievijā nebūs garlaicīga. No vienas puses, tā sola protestu pieaugumu, jo masveida akcijas šobrīd ir galvenā un vienīgā reālā protesta forma. No otras, - var sagaidīt aizvien stingrāku skrūvju piegriešanu. Tieši šo iespēju izvēlējies Putins, un tuvējā perspektīvā tas nesola neko labu. Taču prognozēt, kā īsti attīstīsies situācija Krievijā, kādi nākotnes notikumi var nobriest šīs valsts komplicētajā sabiedriski politiskajā organismā, ir gandrīz neiespējami. Daudzu valstu valdības šobrīd ar bažām vēro notikumus šajā valstī cerībā, ka Krievijā tomēr neatkārtosies 37. gads. Tam šķietami pretojas mūsdienas ar visu šī laikmeta moderno informācijas tehnoloģiju, taču ar to var izrādīties arī par maz.