Ir jāpakāpjas atpakaļ un jāmēģina saprast, ko kurš dara - kas ir bizness un kas ir politika. Biznesā lietas notiek - investīcijas pārvietojas, cilvēki pārvietojas, savstarpēji konkurējam, izkonkurējam, baltiešu sadarbība biznesā ir labā kārtībā. Savukārt, ja konceptu izdomā politiķi, to ir ļoti grūti īstenot.
Tu gribi teikt, ka sašķidrinātās gāzes termināļa ideja pirmām kārtām ir politisks uzstādījums?
Bez šaubām. Tas izauga no diskusijām par to, kā pārvarēt t. s. enerģētiskās salas situāciju, bet, kad nonācām līdz praktiskai realizācijai, saskārāmies ar grūtībām. Ar elektrību mums lietas iet teicami. Jo šajā sektorā strādā korporācijas, kas saprot, kas un kāpēc jābūvē. Nav problēmu ar kabeļu savienojumiem, ar tirgus modeli utt. Ar gāzi ir grūtāk. Jo gāzes sektorā strādājošajām korporācijām, kas nodarbojas ar savu biznesu - gāzes iepirkšanu, pārdošanu, transportēšanu, neviena no politiķu paceltajām problēmām patiesībā nav aktuāla.
Termināli biznesam uzspiež politiķi?
Ne tikai, ar biznesu pat tā īsti nerunā. Jo, ja runājam tieši par termināļa projektu, tad tur pirmām kārtām jābūt kādai juridiskai personai, kas šo projektu izstrādā un ir par to atbildīga.
Ratus aizjūdzām priekšā zirgam?
Ne gluži. Galu galā esam pārliecinājuši Eiropu, ka terminālis ir mūsu enerģētiskās drošības, neatkarības utt. jautājums, kaut kādu finansējumu saņemsim, tomēr jāliek projektā arī pašiem sava nauda. Un to mēs tā īsti negribam.
Tu par to enerģētisko neatkarību izsakies ironiski?
Nebūt nē. Konkurences veidošana piegādē ir laba lieta. Es runāju par to, ka mēs galvenokārt runājām par to, kur šim terminālim jāatrodas, un nenoformulējām savas līdzdalības formu, kas ar šo projektu tieši nodarbosies. Mēs visu laiku esam runājuši par vietu, bet ne par naudu, jo laikam esam pārāk paļāvušies uz Eiropas naudu, kuru uztveram kā kaut ko abstraktu, bezpersonisku. Bet patiesībā jebkura nauda, kad nonāk līdz tās reālai došanai un tērēšanai, ir ļoti personiska. Un ir tikai loģiski, ja Eiropa mums prasa: un cik jūs paši varat reāli ieguldīt šajā projektā? Man ir aizdomas, ka ne sevišķi daudz...
Cik lielā mērā šis politiskais aspekts attiecas arī uz jaunu atomelektrostaciju būvi Baltijas reģionā? Jo brīžiem liekas, ka tās ir kaut kādas ar reālo ekonomiku nesaistītas ambīcijas - katram savu atomelektrostaciju. Leiši cels, baltkrievi cels, Kaļiņingradas apgabalā cels, igauņi arī kaut ko runā par savu projektu...
Elektroenerģijas tirgus ir ļoti konkrēts - patērētāju ir tik, cik ir, tos nevar pievest klāt. Attiecīgi, ja ir pieprasījums patēriņa pusē, projekti notiek. Te nav politisko spēļu. Ir Rosatom, korporācija, nevis Krievija kā valsts, kurai ir radušās problēmas ar savu, teiksim tā, antīko tehnoloģiju pārdošanu. Projekti Irānā, Bulgārijā bremzējas. Attiecīgi, ja Rosatom var izveidot tādu shēmu kā Baltkrievijā - baltkrieviem elektronerģija tiešām nepieciešama, pašiem naudas atomelektrostacijai nav, krievi to finansē ar nosacījumu, ka tiek pirktas Rosatom tehnoloģijas - kur tu redzi problēmu?
Tu lietoji apzīmējumu «antīkas tehnoloģijas». Neizklausās iedvesmojoši no mūsu ekoloģiskās drošības viedokļa. No otras puses, mēs jau baltkrieviem nevaram aizliegt būvēt...
Nu, ja sabiedrība izdara spiedienu uz politiķiem, tad pēdējie, piemēram, var pateikt: mēs šo atomelektrostaciju produktu savā tirgū nelaidīsim, nepirksim. Un tad, piemēram, Kaļiņingradas projektam zūd jēga. Ar baltkrieviem savukārt objektīvi ir tā, ka viņiem pašiem nav izejas, elektrībai jāšķērso Lietuva, savukārt Lietuvas pārvades sistēma nav piemērota šādas lielas stacijas vajadzībām, attiecīgi tā jāpārbūvē. Tie ir ieguldījumi infrastruktūrā, un nekas netraucē leišiem pateikt, ka viņi tos veiks ar zināmiem nosacījumiem. Spelītes sākas tāpēc, ka leiši cer, ka baltkrieviem to pateiks Eiropa...
Daudz tiek runāts par to, ka pret t. s. zaļo enerģiju slepus un atklāti lobē fosilās enerģijas bizness. Tomēr, skatoties uz to putru, kāda ir ar zaļo enerģiju Latvijā, rodas sajūta, ka arī pati nozare ir saputrojusies.
Nu, alkatība ir būtiska biznesa sastāvdaļa... Un man jāpiekrīt, ka pats koncepts ir lielā mērā, atvainojos, sačakarēts, jo rupjā veidā ir pārkāpti lobēšanas noteikumi. Pats lobisms ir laba un vajadzīga lieta, bet Latvijas gadījumā pietrūkst atklātības un pēctecības. Vajadzētu būt tā, ka, ja ekonomikas ministrs tiekas, piemēram, ar biomasas vai biogāzes projektu virzītājiem, tad šīs tikšanās tiek protokolētas, tās nenotiek paslepus, mēs varam iepazīties, kādi argumenti bijuši, un attiecīgi pēc kāda laika salīdzināt runātā atbilstību aktuālajai situācijai. Citiem vārdiem sakot, vaina ir nevis pašā zaļajā enerģijā, bet aplamā lobēšanas sistēmā. Un, protams, nelaime ir arī zināšanu trūkums. Piemēram, tiek piemirsts, ka atjaunojamā resursu enerģētika šobrīd ir ļoti aktīvā attīstības, izmaiņu posmā, kādam savulaik cauri gājušas, teiksim, telekomunikācijas. Attiecīgi ir normāli, ka šajā posmā, kad tiek veidotas, izmēģinātas jaunas tehnoloģijas, konkrētā nozare saņem valsts atbalstu. Savukārt fosilās enerģijas lobisti to iztēlo kā pierādījumu zaļās enerģijas pārliecīgai dārdzībai, nekonkurētspējai utt. Gan piemirstot, cik lielu valsts atbalstu pati fosilā enerģija ir saņēmusi un joprojām saņem.
Bet vai mūsu zaļās enerģijas bizness pietiekami ņem vērā Latvijas objektīvos plusus un mīnusus? Brīžiem liekas, ka mūsējie grib attīstīt visu vienlaikus - biomasu, vēju, biogāzi...
Mūsu nacionālā bagātība ir biomasa - mežu izstrādes blakusprodukti. 2010. gadā mēs koksnes formā izvedām no Latvijas gandrīz tikpat daudz enerģijas, cik iepirkām dabasgāzes formā. Biomasa un dabasgāze tiešā veidā nekonkurē, piemēram, lielajās pilsētās dabasgāzei ir objektīvas priekšrocības. Bet runa ir par principu! Un es arī piekrītu, ka jākoncentrējas šobrīd uz kaut ko vienu - biomasu. Vējš ir laba lieta, bet tas nav aktuālākais jautājums. Jo Latvijai šobrīd sevišķi aktuāla ir a) situācija siltumenerģijā, b) ekonomikas sildīšana. Un biomasas gadījumā tas loks faktiski ir noslēgts - vietējie resursi, vietējais darbaspēks, vietējais patēriņš. Nauda paliek valstī.