Pirms sērijas trešās spēles Dinamo leģionāru skaits saruka līdz četriem. Zviedram Frēdrikam Varjam muguras savainojuma dēļ sezona esot beigusies, tomēr treneriem uzbrukumā izvēlas iespēja tik un tā palika. Muguras liksta vairs tik ļoti nenomocīja Ģirtu Ankipānu (īsti labi jau vēl nav - tā pēc spēles atzina pats hokejists) un pēc diskvalifikācijas izciešanas par kautiņu HK Rīga spēlē Dinamo varēja pieteikt spēlei arī Māri Bičevski. Starp Juri Štālu un Aināru Podziņu izvēle krita par labu jaunībai. Šai ziņā tika aizšaust garām, jo jaunais Podziņš sev īsajā atvēlētajā laikā nopelnīja divu minūšu noraidījumu par ripas izmešanu ārpus laukuma un turpmāko mača gaitu vēroja no rezervistu soliņa.
Trešā spēle bija uzskatāms piemērs tam, kā no šķietami bezcerīgas situācijas viss var sagriezties kājām gaisā. 27. minūtē Mārtiņš Cipulis saņēma noraidījumu līdz spēles beigām par uzbrukumu galvas rajonā. Rezultāts tobrīd bija mājiniekiem 1:3 nelabvēlīgs. Palikšana četratā, tā motivēja rīdzniekus, ka niknums lauzās uz āru pa visām vīlēm. Pretinieki pie pirmās izdevības tika svaidīti pa apmalēm, bet ātrais Miķelis Rēdlihs pamanījās nočiept ripu un kopā ar Ģirtu Ankipānu noorganizēt vārtu guvumu. Uz emociju viļņa tika panākts arī izlīdzinājums. «Zini, ja Cipulis nebūtu dabūjis piecu minūšu noraidījumu, mēs šo spēli neuzvarētu,» šajā it kā neloģiskajā galvenā trenera palīga Viktora Ignatjeva atzinumā bija liela daļa taisnības. Arī galvenais treneris Peka Rautakallio spēles izvērtējumā uzsvēra komandas spēju nenolaist rokas grūtā brīdī.
Protams, tika runāts arī par to, vai Cipulis bija pelnījis doties uz ģērbtuvēm. Abi treneri atzina, ka no soliņa epizodi nav īsti labi saskatījuši. Latvijas tiesneši ar bagātīgu stāžu, kuri darbojās brigādē ārpus laukuma, bija vienisprātis, ka, neskatoties uz to, ka viesu komandas spēlētājs bija galvu noliecis zemu, noraidījums bijis pamatots. Grozies kā gribi, uzbrukums galvas rajonā bijis, lai arī Mārtiņš centās pretspēlētāju ar sānu piespiest pie apmales.
Otrs izšķirošs brīdis bija spēles 45. minūtē, kad Krisu Holtu vārtos nomaninīja Māris Jučers. Iesākumā visi bija neizpratnē - kas noticis? «Aizturētā soda laikā slidoju mainīties, kad pēkšņi sajutu asas sāpes sānā,» pēcāk notikušo atcerējās Holts. Cik nopietns ir savainojums, uz karstām pēdām Kriss nezināja teikt. «No rīta piecelšos, un tad arī būs redzams.» Diemžēl jauna diena nepienāca ar labām ziņām. Sāpes nemazinājās un treneriem vajadzēja lūkoties HK Rīga virzienā. Svētdienas spēlei pieteikumā tika ierakstīts Kristers Gudļevskis. Pēc ieraksta Dinamo mājaslapā «nevarēs palīdzēt turpmākajos mačos» var noprast, ka Holts nebūs palīgs arī otrdienas spēlē, taču šajā situācijā kaut ko precīzi prognozēt ir ļoti grūti. Lielā mērā viss būs atkarīgs no Krisa pašsajūtas.
Holta savainojums deva iespēju Jučeram sevi apliecināt maksimālas spriedzes apstākļos. Iemests kaujas laukā, sestdien Māris laukumu atstāja laukumu kā uzvarētājs, savos vārtos neielaižot nevienu ripu. «Tas bija fantastiski. Es zinu, ko nozīmē tik atbildīgā brīdī iesaistīties spēlē. Tas nudien nav viegli,» vaicāts raksturot Jučera spēli, ar komplimentiem neskopojās Holts.
Pagarinājumā spēle jau ritēja līdz pirmajai kļūdai. Laikam jau nozīme bija tam, ka rīdzinieki pēdējās sezonās bija rūdījušies šādās situācijās. 2009./10. gada sezonā abi pagarinājumi Gagarina kausa izcīņā HK MVD tika zaudēti (4:5; 2:3), taču turpmākā bilance, ieskaitot sestdienas spēli ir iepriecinoša - no sešiem play-off pagarinājumiem pieci uzvarēti. Sestdien pēc Mārtiņa Karsuma īstajā laikā pareizajā vietā pie tālā vārtu stabiņa iznira Jānis Sprukts.
Pēc 94. minūšu hokeja maratona aktuāls bija jautājums - kā atjaunot spēkus līdz svētdienas cīņai. Pieredzējušais Ģirts Ankipāns skaidroja, ka atteiksies no «smagiem» ēdieniem. «Jāēd kaut kas viegls, ko organisms ātri pārstrādā un kuros arī ir ogļhidrāti. Svētdien gan pēc spēles es notiesāšu kārtīgu steiku.»
Divdesmit stundas līdz sērijas ceturtajai spēlei prasmīgāk tomēr bija izmantojuši viesi. Pussoli viņa bija priekšā gan slidojumā, gan domāšanas ātrumā. Rīdziniekiem, tiesa, bija arī sastāva zaudējumi. Atklājās, ka Aleksandrs Ņiživijs sestdienas spēles beigas sagaidījis ar sakostiem zobiem. Ripa bija trāpījusi pa roku un ārsti pēc mača konstatēja spēcīgu sasitumu. Otrdien izbraukuma spēlē Ņiživijs varētu būt spēlētājs. Cipulim Disciplinārā komisija piesprieda vienas spēles diskvalifikāciju.
Par gandrīz vai bezcerīgo 0:4 svētdienas spēles 25. minūtē Jučeru īpaši nevar vainot. Varbūt vienīgi pozīcijas izvēlē viņš varēja būt precīzāks, jo viesi ļoti meistarīgi ripas salidināja vārtu augšējos stūros. Rīdzinieku centieni lauzt spēles gaitu, spēlējot uz noteikumu pārkāpumu robežas taustāmu labumu nedeva. Torpedo izskatījās svaigāks un visas spēles garumā nospēlēja taktiski gudrāk.
Līdzsvars 2:2 sērijā nevienai no komandām it kā nedod priekšrocības, lai pie maksimālā spēļu skaita savas laukuma priekšrocības iegūs Torpedo. Milzīga nozīme tagad ir otrdienas spēlei Ņižņijnovgorodā.