Proti, noraidīts ir apmēram pirms gada klajā nākušais _tēvzemiešu_ ieteikums tiesības atlaist neatbilstīgus pašvaldību deputātus nodot Saeimas rokās. Tas šai diskusijā iezīmē vienu grāvi, no kā Saeima izvairījusies, jautājumu atstājot Valsts valodas centra un apgabaltiesas ziņā. Neprātīgi būtu arī lieki politizēt valsts valodas jautājumu, kas jau tāpat ir politiski pamatots attiecīgos saistošos noteikumos un likumu normās, ieskaitot topošos grozījumus.
Tomēr neesam iztikuši arī bez pretējā populisma grāvja, ko vakar iezīmēja Rīgas mēra Nila Ušakova (SC) salīdzinoši vēl aplamākie aicinājumi atstāt lemšanu par pašvaldību amatpersonu atbilstīgumu tiešās demokrātijas ziņā - lai deputātus atsaukt varētu tikai vēlētāji. Pēc šāda apgalvojuma varētu domāt, ka Ušakovs pie mums teleportējies no kādas sengrieķu polisas, izlaižot demokrātijas un valsts pārvaldes attīstības gadu tūkstošus, kuru gaitā ne bez iemesla demokrātija un pārvalde ir sazarojusies atbildības sfērās un lemšanas piekritību līmeņos. Viens no tā iemesliem ir nodrošināt likuma, nevis acumirklīgu kaislību vai populisma varu, ko acīmredzot vēlētos Ušakovs.
Ušakova iniciatīva vērtējama arī plašākā kontekstā. Proti, pērn augustā mērs izteica atziņu, ka krievu valodas kļūšana par valsts valodu savas masveidības dēļ drīz vien atstumtu latviešu valodu otrajā plānā, apdraudot tās pastāvēšanu. Bet tieši to nozīmē arī viņa jaunā ierosme, jo tā balstās tieši krievvalodīgā vai vienaldzīgā elektorāta masveidīgumā, kura rokās atstājot valsts valodas lietošanas obligātumu, mūsu latviešu valoda drīz vien zaudētu samērā trauslās pozīcijas.