Izpalīdzīga kopš bērnības
«Es biju pārsteigts, kad slimnīcā pie sevis ieraudzīju Lindu, jo diemžēl māsai laiks neatradās,» nedaudz ar rūgtumu balsī stāsta Ainars Semjonovs, kuru dzīve līdz šim nav īpaši lutinājusi. Kad Ainaram bija seši gadi, nomira mamma, bet zēns nonāca bērnunamā, viņam ir vecāka māsa un četri brāļi. Liktenīgajā dienā, kad notika nelaime, māsa bija klāt. Ainars atceras, ka lēcis ūdenī, bet kaut kas atgadījies, jo vairs nav jutis kājas. Sākumā pārējie nav sapratuši, kāpēc viņš izmisīgi purina galvu... Ārsti konstatējuši kakla skriemeļu lūzumu, iestājusies daļēja paralīze.
Lindas mamma Rita Demitere strādā Liepājas sociālā dienesta bērnunamā, kur pirms apmēram pieciem gadiem abi jaunieši iepazinušies. Viņa meitai pavēstīja, kas atgadījies ar Ainaru. Tā no jūnija vidus Linda dara visu iespējamo un neiespējamo, lai palīdzētu.
Tā kā Ainara māsa un brālis notikušo uztvēra diezgan vienaldzīgi, jo apciemoja tikai dažas reizes, tad Linda sāka rīkoties. Pie Ainara ārstējošā ārsta noskaidroja, kas nepieciešams, kāds ir viņa veselības stāvoklis un kas gaidāms turpmāk. Jau nākamajā rītā bija sapirkusi nepieciešamās lietas - pamperus, mitrās salvetes, minerālūdeni utt. Katru rītu pirms darba viņa devās pie Ainara, lai uzzinātu, kas ir nepieciešams, ko nopirkt. Pēc darba palika pie Ainara līdz vēlam vakaram, kavēja laiku, jo bija bail, ka viņš neieslīgst depresijā. Abi apņēmās - Ainaram atkal jātiek uz kājām.
«Kad draudzenes aicināja iet līdzi uz jūru, Linda vienmēr atteica, ka viņai ir daudz svarīgākas lietas. Tikai vēlāk uzzināju, ka arī manis dotie lati pusdienām krāti un tērēti nepieciešamajam Ainaram,» stāsta Lindas mamma R. Demitere. Viņa savām četrām meitām mācījusi, ka nevienam nedrīkst darīt pāri, nevienu nedrīkst izsmiet, bet Linda jau no mazām dienām vienmēr bijusi ļoti līdzcietīga un izpalīdzīga. Bērnudārzā pie rokas vedusi vājdzirdīgu puisīti, esot teikusi, kas par to, ka viņš ir citāds, arī viņam vajag draugus, citam palīdzējusi aizpogāt pogas un aizsiet kurpju aukliņas.
Bieži vien rūpēs par likteņa pabērniem darba diena ievilkusies, tad visvairāk Linda rūpējusies, lai mammu iepriecinātu ar sakārtotu māju, pagatavotu ēdienu. Jaunākā meita bieži nākusi arī uz darbu. Iespējams, nesavtīgo vēlmi palīdzēt, rūpēties iemācījusies no mātes, jo bērnunama audzēkņi Ritai uzticoties īpaši. «Mēs viņu saucam par Ritiņu, jo citādi pat grūti. Viņa mācījusi mums izprast daudzas lietas, par kurām pat neaizdomājāmies,» atklāj Ainars.
Sapnis būt ārstei
Lindas sapnis ir kļūt par ārsti, tomēr vēlējusies pārliecināties, izprast, vai medicīna saista tik ļoti un vai pati būs piemērota šai profesijai, tādēļ visu vasaru pieteikusies strādāt Liepājas slimnīcā. Ķirurģiskajā nodaļā ievērojuši meitenes lielo ieinteresētību, ārsts Viesturs Rozītis pat atļāvis būt klāt kādā operācijā. Darba diena slimnīcā ilgusi no pulksten 8 līdz 16 un pēc tam garas stundas, lai palīdzētu un uzmundrinātu smagi cietušo un paralizēto puisi. Lindas pieminētais gribasspēks atdarījis ne vienas vien durvis un sirdis. Viņu jau pazīstot Liepājas domes vadība, dažādu iestāžu sociālā dienesta darbinieki. Tuvāko radu vietā kārtojusi visu nepieciešamo dokumentāciju, lai puisi ar nelaimes vietā nozaudēto pasi ārstētu, piešķirtu pienākošos pabalstus, pilsētas galva solījis atveseļošanās laikā sagādāt iespēju dzīvot Ainaram piemērotā sociālajā mītnē. Kur ko meklēt, kam ko jautāt - Linda padomu prasot gan vecākajām māsām, gan mammai. «Kad jāpalīdz otram, tad aizmirstu kautrību, zvanu, jautāju,» atklāj citādi samērā noslēgtā jauniete. Palīdzējusi arī organizācija ziedot.lv, bet visa ģimene ir patīkami pārsteigta, ka atrodas daudzi atsaucīgi un pretimnākoši cilvēki. Ziedojumus vākuši arī bērnunama darbinieki.
Jaunā liepājniece nolēmusi nākotnē specializēties ergoterapijā. Iespējams, vēlāk profesionāli palīdzēs cilvēkiem ar dažādiem kustību traucējumiem pēc pārciestām slimībām vai nelaimes gadījumiem. Linda uzņēmusies lielu atbildību un jau tagad pie speciālistiem rehabilitācijas centrā Vaivari, kur panāca, ka nokļūst Ainars, apgūst vajadzīgās iemaņas, lai viņš pareizi vingrinātu roku un kāju pirkstus utt. Ainars atzīst, ka veicies ar ārstu Filipu Bernadski, bet arī bez Lindas atbalsta viņš nebūtu tik tālu ticis. No bezpalīdzīgi guloša puisis jau sēž ratiņkrēslā, pats spēj paēst.
«Lindai esmu apsolījis, ka viņas 18. dzimšanas dienā 28. novembrī dejošu ar viņu valsi,» apņēmīgi teic šobrīd ratiņkrēslam piesaistītais Ainars, bet Linda piebilst, ka tā, protams, būtu lielākā dāvana, par kādu var sapņot.